Džeina Bonda

Brīvdiena...

Saules stari spraucas cauri koku zariem un grib apspīdēt gājēju sejas, sajūtas kā vasarā-neierasti silts un maigs vējiņš šalko cauri koku galotnēm, tā ka liekas būtu pats jūlija vidus.
 
Patiesībā šī ir jau septembra otrā skolēnu nelaimīgā mācību gada sākšanās nedēļa.
Vienīgais tagad nevajadzētu par to tik daudz domāt, jo beidzot ir sestdienas pēcpusdiena un tieši laiks katram cilvēkam izskustēties no mājas un papriecāties par skaisto brīvdienu.

Tāpēc Džeida nevēlas domāt par kaut ko tikt nomācošu kā- skola, mācības. Viņa ļaujas lielajai brīvības sajūtai, kas valda dabā, tā šķiet tik neparasti jauka. Gluži kā iedomājieties, ka esi putns, kas brīviem spārniem laižas augstu debesīs, neparko nedomādams, neraizēdamies.

Līdz vilciena stacijai ir tikai minūtes 10 un tad jau drīzi vien varēs brīvi atlaisties vilciena brūnajā sēdeklī, kur gar logu slīdēs ainavas, kas jau daudzreiz skatītas tomēr vēl projām liekas acīm tīkamas.

Džeida līksma, ka var atkal doties pie māsīcas uz laukiem,apsēdās uz koka dēļiem un gaidīja vilcienu un skatījās visapkārt tā it kā pirmo reizi būtu šeit nonākusi, jo šodien vis likās neparasti skaistāks.

Vilciens meiteni veda prom no trokšņainās pilsētas dzīves uz mierīgajiem lauku klajumiem un Džeidai bija tā it kā gribētu tūlīt pat skriet līdzās vilcienam. Nevis tajā sēdēt, jo likās, ka tā brīvības sajūta, kas ir viņā iekšā nespēj tik mierīgi sēdēt vilciena solā gribās izlikt visu enerģiju ātrā skrējienā ar kājām.

"Sveika! Es tā tevi gaidīju, jo gribu parādīt mežā ļoti foršu štābiņu, ko kopā ar Dominiku šonedēļ uzstaisījām. "teica māsīca Līna, kas izskrēja pretī atbraucējai.

" Tas ir ļoti forši, beidzot mums būs kāda vietiņa, kur patverties no tām trakajām Lindiju meitenēm! "priecīgi iesaucās Džeida.

" Taču jā, tas jau ir pats labākais, jo ne Senija, ne Čelsija neprot kāpt tik augstu un kur nu vēl abas mazākās Lindiju meitenes mācētu. Viņām patīk tikai meitenīgas lietas-kā zīmēt ar krītiņiem uz mājas sienu, runāt par savām jaunajām kleitām, apspriest zēnus un tas arī viss. Ak, jā veselu kaudzi jaunu apģērbu abām-Senijai, Čelsijai, mamma nopirka tagad uz skolas sākšanos. " un Līna skaļi iesmējās par šīm pārāk izsmalinātajām, izlutinātajām meitenēm, kas dzīvo kaimiņmājā.

Vienīgais, kas abām Līnai un Džeidai likās pilnībā nesaprotami- kāpēc visas četras Lindiju meitenes vienmēr tik daudz velkās līdzi, kaut arī tik ļoti atšķiras no viņām.

"Nu tad skrienam! Nevaru vien sagaidīt, kad varēšu uzrāpties štābiņā! " nepacietības pārņemta Džeida izsaucās un jau nometa muguras somu tur pat ārā pie kāpnēm.

"Tu nemaz nepaēdīsi vēlās pusdienas?? " Līna iejautājās, bet pati vēlējās drīzāk parādīt māsīcai kā ir izdevies uzstaisīt štābiņu.

"Ai nē, man nemaz negribas ēst, kājas pašas grib skriet cik jaudas vien! "

Abas skrēja cik spēdamas un pie paša meža štābiņa, meiteņu sirdis sitās gan no skrējiena, gan no prieka. Tas tik bija skats- daudz zarains ozols ar pakarinātām trepītēm pie stumbra,kas vilkās līdz  augšai un tur jau arī pati nelielā no dažāda veida dēlīšiem darināta koka būdiņa. Tā nebija pilnībā precīza pēc izmēriem veidota, bet tai bija savs unikālais izskats. Šis štābiņš saderējās pilnībā ar koku, ar daudzajām eglēm, kas ieskāva visapkārt ozolu.

Varēja manīt, ka kāds štābiņā šobrīd ir un ļoti sparīgi rosās. Meiteņu acu priekšā parādījās tumšmatains, gara auguma puisis, kam pār acīm krita matu šķipsnas un tas turēja vienā rokā nelielu āmuru, bet otrā naglas.

"Beidzot! Bondas jaunkundz. Es jau sāku šaubīties vai ieradīsies. " teica puisis savā ārkārtīgi tēlotajā pieklājības frāzē.

Kopš mazām bērnu dienām, kad Džeida brauca uz laukiem spēlēties pie māsīcas un iepazinās ar  Līnas kaimiņu Dominiku, atcerās kad nekad viņš nav savādāk uzrunāji kā- Bondas jaunkundz, tāpēc ka puisim tik ļoti patikās tēlot visās spēlēs slavenu džentulmeni, kas it kā satiekas ar īstām lēdijām. Tā tas palika par ieradumu saukt Līnu par Ciprus un Džeidu par Bondas jaunkundzi. Patiesībā tie bija abu meiteņu uzvārdi, bet viņas bija tik ļoti pieradušas, ka Dominiks tā uzrunā, ka neiebilda un tas pat lika justies ārkārtīgi svarīgām, kaut arī tas savā ziņā ir smieklīgi.
Viņas bija vienīgās, kuras tika uzrunātas tā , jo pārējās meitenes netika uzņemtas kopīgajā trījotnes spēlē.

"Vai tu džentulmenis būdams, nesveicināsies ar mani? " Līna centās izskatīties pēc ļoti aizvainotas dāmas, kas nav saņēmusi atbilstošu cieņu.

"Ak, mana dārgā Ciprus jaunkundz, es ļoti atvainojos, ka esmu bijis tik nelaipns pret jums! " Dominiks savilka ļoti pārspīlēti skumju sejas izteiksmi, ka Džeida nekādi nespēja savaldīties neiesmejoties savus skanīgos smieklus, kā arī Līna necentās valdīties un smējās.

Meitenes uzkāpa augšā pie sava drauga un sāka papildināt savu mīti ar pāris jaunām lietām, kā arī uzlaboja.
Džeida kā jau mākslas mīlētāja nespēja iztikt bez ziedu papildinājumiem un dažādiem smalkumiem. Atlikusī diena trījotnei kļuva par lielu notikumu sava štāba uzlabošanā.

Saule grima zemāk un visas debesis iekrāsojās sarkani orandžā krāsā, kas izskatījās kā izlijusi pa pus debesīm. Mākoņi nekur nebija redzami, jo šodien tie pat ne vienu mirkli neapēnoja spožo saules gaismu. Metās tumsa un vis mežā kļuva tāds kā iegrimis dziļos sapņos, kluss, mierīgs. Tikai retais putns, kas savicināja vieglos spārnus iztraucēja mieru vai kāds lēns vēja pieskāriens koku lapām.

Džeida lūkojās uz visu šo pasakaino mežu ar savādu bijību, jo juta, ka tas slēpj, ko lielu un savdabīgu, ko viņas cilvēka prāts nespēj pat aptvert. Tā viņa bija domājusi jau ilgāku laiku, kad vienmēr nonāca šajā meža un dažkārt sevi noķēra pie domas, ka varbūt šeit ir kāda burvestība.

"Es taču esmu galīgi aptrakusi! Šis ir tikai parasts mežs kā visi, te nav nekas savādāks kā citur. "Bieži Džeida sevi aprādama centās sev iegalvot. Tomēr daudzreiz kaut kādas savādas sajūtas meiteni vedināja uz ieiešanu dziļāk mežā, ko Līna bija aizliegusi darīt, jo vienmēr teica, ka tas ir bīstami-var apmaldīties.

Džeida ejot mājās ar māsīcu, neizsakāmi ilgojās kaut ātrāk pienāktu rīts un viņi visi trīs varētu skriešus jau no paša rīta doties uz mežu spēlēt -" Trīs brīnumdarus. "

Šī bija viena no viņu mīļākajām spēlēm, jo katram bija savas spējas. Līna -feja, kas spēja dziedienāt un arī atdzīvināt cilvēkus. Džeida meža labā feja, kas sargā dzīvās radības un spēj radīt puķes. Dominiks ir vēja un ūdens pavēlnieks , kas var radīt lielas vētras.

Meitenes atgriezušās mājās jutās vairāk nogurušas nekā izsalkušas vēlējās doties uz istabu, bet Līnas māte Greisija bija sagatavojusi bagātīgas vakariņas, kuras noteikti vismaz vajadzēja pagaršot, lai radītu iespaidu, ka tās ir ēstas.

Džeida apēda nedaudz kartupeļu ar salātiem baltajā mērcē un  vēl Greisijas kundze piespieda apēst vismaz nelielu gabalu no šokolādes kūkas, kurai virskārta bija klāta ar mellenēm un lielām avenēm, kas tiešām izskatījās kārdinošas, tā pat kā šokolādes notecējumi gar tortes malām.

Māsīcas iegāja siltajās gultās un apsedzās ar aitas segām un Džeida vēl pēdējo reizi pavērsa skatienu uz logu pa kuru varēja redzēt mežu virs kura spīdēja pilnmēness un debes jumu rotāja miljardiem spožu zvaigznīšu.