Kad Dievs no zemes dubļiem radīja cilvēku, cilvēks nebija nekas vairāk par mazu figūriņu pirms savas dzīvības. Cilvēks kļuva par dzīvu būtni, tas ir, ieguva spēju elpot, ēst, kustēties, augt un pielāgoties. Dzīvām būtnēm ir zināmās dzīvības pazīmes bioloģijā, kas nereti nav attiecināmas uz sociāli dzīviem organismiem – uz iestādījumiem un struktūrām, kas aug un mainās, kas dzīvo savu dzīvi kā kopiena un elements, bet ir vien sociāla parādība. Dzīvām parādībām, varētu pat teikt, dzīviem priekšmetiem, piemīt spēja mainīties, spēja attīstīties, reaģēt uz apkārtējās vides izmaiņām un spēja mirt. Šādu priekšmetu un parādību dzīvīgumam ir nozīme cilvēku dzīvēs. Protams, ne visas dzīves katram traucēs vienlīdz bieži. Sabiedrības dzīvi veido apzināti un neapzināti tās locekļu centieni dzīvot savējo un palīdzēt citiem, pilsētu dzīve saskaras ar pilsētniekiem katru dienu un veidojas, un aug, un plaukst, un varbūt kādā brīdī arī iznīkst. Sabiedrisku struktūru dzīvēm piemīt spēja dzīvot ilgāk par vienu cilvēku. Katrs cilvēks, kas piedalās, kas strādā, kas mācās, kas apstaigā ielas vai spēlējas parkos audzē pilsētas dzīvību, tā aug ar katru iedzīvotāju un garāmbraucēju, tāpēc lielo pilsētas mūžu ir tik traki grūti novērtēt – cik daudz tas pārāks par mūsu salīdzināmo mēru.
Latvijas galvaspilsēta Rīga savu pilsētas mūžu sākusi 13. gadsimta pirmajos elpas vilcienos. Stāsta, ka sākumā tā bijusi tik maza, cik ar vērša ādu apvilkt, kas nebūt nav peļams pirmais solis teritorijas plašuma izvēlei. Ar senu solījumu lielai ēdelīgai zivij, kas Rīgu gribējusi aprīt, pilsēta turpina augt un attīstīties vēl šobaltdien, nevienā mirklī neapstājoties, nevienā mirklī netiekot atzīta par gatavu vai pabeigtu. Pilsētas vēsturē ir daži cilvēki, kas ievērojami izceļas uz pārējo fona ar to, cik daudz un cik spēcīgi apzināti mainījuši, ietekmējuši un audzējuši Rīgu burtiskās un metaforiskās nozīmēs. Kā katrai dzīvei ir savs sākums un tēvs, par Rīgas dibinātāju pieņemts saukt bīskapu Albertu no Apeldernas. Tēvs Rīgu pavadīja vien pirmos gadus, tālāk pilsētu audzēja un kopa neskaitāmi ļaudis Daugavas krastos.
Viens no grandioziem pilsētas audzētājiem dzīvoja Rīgā Krievijas impērijas laikā, un 19. gs. otrajā pusē iepūta pilsētai jaunu elpu. Rīgas pilsētas arhitekts, vācbaltietis Johans Daniels Felsko ne tikai uzbūvēja dažas mājiņas, bet arī savienoja Rīgu mūros un Rīgu ārpus tiem un radīja pilsētas bulvāru loka seju, ko pazīstam kā mūsu Rīgu joprojām. Vienas karjeras laikā izveidojis neskaitāmus projektus un radījis rīdziniekiem jaunu ēku estētikas tradīciju, meistarīgi eksperimentējot un savienojot dažādu stilistiku elementus no tīra neoklasicisma, neogotikas un neorenesanses līdz apskaužamai eklektikai un apbrīnojami trāpīgam materiālu izmantojumam. Johans Daniels Felsko nāca ar novatoriskām idejām un spēja tās prasmīgi savienot ar pasūtījumu un atšķirīgām iedzīvotāju vēlmēm.
Johans Daniels Felsko piedzima laikā, kad Rīgu tikko bija nolēmis neapmeklēt Napoleons, (ak, kāds negods) un pilsēta atguvās no apdedzinātas, nē, pilnībā nokurinātas priekšpilsētas. Koka apbūvei bija tik maza vērtība, un cilvēkiem, kas to apdzīvoja, laikam arī, ka stratēģiski gluži saprātīgs solis šķita uz draudu pamata pašiem nodedzināt savu Rīgas piepilsētu, lai francūži atnākuši atrastu vien izdegušu lauku un gruvešus. Traģisks moments, viss vienās liesmās, bet Napoleona karaspēks tā arī neieradās, un Rīga piecēlās un turpināja dzīvi. 1808. gadā Svētās Ģertrūdes baznīcā Johans Jēkabs Felsko, baltvācietis, ņēma par sievu kurzemnieci Terēzi Luīzi Heidemani, un 1813. gadā viņi laida pasaulē leģendāru Rīgas pārveidotāju, novatoru pilsētas arhitektu Johanu Danielu Felsko, kuram šī gada novembrī aprit 210 gadadiena.
Johans Jēkabs bija mūrnieks, un dēls gluži loģiskā kārtā kļuva par mūrnieka amata zelli un, ieguvis vanderzeļļa statusu, mācījās visas mūrnieka prasmes kā teorētiskās tā praktiskās. Izglītoties Johans Daniels Felsko devās uz Kēnigsbergu, sava tēva dzimto pilsētu, kā arī citām tā laika ietekmīgām pilsētām: Varšavu, Poznaņu, Berlīni, Lībeku. Spējīgais zellis iestājās Kopenhāgenas Karaliskajā daiļo mākslu akadēmijā un pierādīja sevi konkursos un sacensībās, saņēma apbalvojumus un Eiropas līmeņa godalgas. 1841. gadā iegūtais atestāts apstiprināja jaunā meistara prasmes, tomēr vietējo Rīgas būvnieku acīs tā vērtība bija maza, tādēļ J. D. Felsko Rīgas Mazā ģilde apveltīja ar mūrniekmeistara diplomu un formāli ierakstīja viņa vārdu mūrnieku meistaru grāmatā, lai dotu viņam iespēju vadīt būvniecības darbus Rīgā. Pēc gada, 1843. gadā, Felsko kļūst par Rīgas pilsētas būvmeistara Jakoba Grēna asistentu, un jau pēc pusotra gada viņš ir Rīgas rātes Kases kolēģijas būvmeistars.
YOU ARE READING
Kā Johans Daniels Felsko iepūta dzīvību 19. gadsimta Rīgā
Historical FictionTribute Rīgas pilsētas arhitektam