Liktenīgais reiss

Nepareizā sēdvieta

- Jā, Greisa, es zinu! Jā, tiekamies pēc divām stundām lidostā. Kuš, būs labi! Jā, es arī tevi mīlu. Atā, mās! - Greisa bija mani izvedusi no pacietības.

Pašlaik sēdēju lidostā knibinoties ap savu boarding pass (iekāpšanas atļauja) un dzerot kapučīno. Liekas viņš tā arī neuzrakstīs. Bezpecīgās dusmās nejauši saspiežu tasīti, karstais dzēriens nonāk uz zilajiem džinsiem un applaucē manas kājas. Protams, sāku ārdīties kā mazs bērns. Kamēr aizeju uz tualeti sakopties atskan ilgi gaidītais aicinājums uz reisu. No manas mutes izskan pabieza lamuvārdu straume, jo viss burtiski slīd ārā no rokām. Pāris pensijas vecuma sievietes paglūn uz mani ar baltu aci.

Kā mani tas kaitina. It kā tās kundzītes neatcerētos kā bija, kad viņām bija 23 gadi. Izeju no labierīcībām. Protams, ka rinda uz iekāpšanu ir gandrīz līdz pat šai pašai vietai. Forši. Vienkārši lieliski! Te tev nu bija: "atnākšu pusstundu ātrāk, lai tiktu rindas priekšgalā."

* pēc 15 ciešanu pilnām minūtēm *

Mani nervi ir uz diedziņiem. Knapi savaldos nesabļāvusi uz nabaga jauko sievieti pie biļešu pārbaudes, kura novēl man izdevušos dienu.

Dodos iekšā lidmašīnā un mēģinu sameklēt savu vietu. Tūlīt es kādu pataisīšu aukstu, goda vārds! Manā vietā sēž kāds idiots. Pieeju tuvāk un sāku izteikt savas pretenzijas.

- Paklau, cienītais! Esat aizņēmis manu vietu. Ja nebūtu par grūtu lūdzu piepacelieties un atrodiet savējo. -

- Amm, kundzīt, šī ir mana vieta tā kā nekasies. Labāk vienkārši pārbaudi savu biļeti. - čalis ir mana vecuma, un vienkārši bezkaunīgi uzsmaida.

- Ak, šitā, ja? Pārbaudīšu arī!- demonstratīvi paņemu un pielieku biļeti gandrīz vai pie deguna. Un nu es gandrīz noģībstu no kauna. Mani vaigi pietvīkst sarkani nežēlīgajās dusmās. Šī nav mana vieta. Mana vieta ir vienu rindu tālāk.

- Labi.. pieņemsim. - vienkārši aizgriežos un sapūtusies apsēžos savā vietā. Dzirdu kā puisis man priekšā smejas. Viņš pat necenšas apvaldīties. Reāli rēc pilnā kaklā. Iesperu pa priekšējo sēdekli un noburkšķu: - Kam gan negadās? - viņš netikai neapklust, bet arī iespurdzas. Šis būs garš lidojums.

Palūdzu stjuartei austiņas un samaksāju par filmu. Skatos Harija Potera pēdējo daļu, kura padara šo ceļu gandrīz nemanāmu. Varbūt esmu mazliet iestigusi bērnībā, bet, manuprāt tā arī labāk.

Domās ik pa laikam atgriežos pie priekšā sēdošā jaunieša.

Lidmašīna sāk nolaišanos, un drīz vien jau esam Atlantā, šis bija tiešais reiss no Ņujorkas. Beidzot esmu mājās.

Visi blīvā masā pamet lidmašīnu. Es negribu tajā drūzmēties, tāpēc nogaidu. Kad pieceļos izrādās, ka arī misters viszinītis darījis to pašu ko es. Sanāk tā, ka kopīgi pametam lidmašīnu.

Kad jau ceru, pat ne ceru, bet esmu tīri parliecināta, ka visa šī epopeja būs veiksmīgi noslēgusies, no aizmugures atskan balss: - Hej, dāmīt, savā ziņā tu man esi parādā atvainošanos. - es nosprauslojos. Zinu, jau zinu. Manas manieres nav ne tuvu labām. Viņš turpina: - Nu ja, tā jau es domāju. Jebkurā gadījumā es tev atstāšu savu telefona numuru, ja nu pārdomā. Mans vārds ir Raiens Naitlijs. - Puisis ir mani panācis un sniedz man roku. Pablenžu uz viņu. Nē, nē, nē. Tas nenotiks. Tas nedrīkst notikt.

- Eu, dāmīt, un kā ar tevi? Es redzu, ka tevi besī ārā vārds "dāmīte," ja nosauksi savu vārdu, apsolos to lietot retāk. - un viņš atkal pasmaida to kaitinošo smaidu.

- Mans vārds ir Debija Flečere. Laimīgs? - negribīgi paspiežu viņa sniegto roku. Puisis to sagrābj nedaudz ciešāk un uz manas plaukstas virspuses uzskricelē numuru.

- Nu, Debij, tad tiekamies vēlāk.- viņš pagriežas pa labi, kaut arī zinu, ka arī viņam jāiet pa kreisi. Arprāts, kāds krimināls idiots! Šis viss tikai dramatiskākas šķiršanās dēļ. Palūkojos uz numuru uz savas rokas.

Jēziņ, un kur es tagad esmu iekūlusies?!