Liktenīgais reiss

Nepatikšanas turpinās

Nu jau biju bagāžas nodaļā, kur visi koferi riņķoja uz strēles lai varētu nokļūt pie likumīgajiem saimniekiem.

Šoreiz nācās gaidīt minūtes 15, līdz es samanu sava sarkanā čemodāna aprises. Tad pamanu Raienu, kurš visai mērķtiecīgi tam tuvojas. Ātri pagrābju čemodānu un dodos uz izeju. Tā tik vēl trūka, lai lidostā satikts puisis nozagtu manu bagāžu.

Sagaidītāju pulciņā redzu arī savu blondo māsu Greisu. Viņa ne kripatiņas nav mainījusies. Māsa ir tikai divus gadus vecāka par mani, bet ir precējusies un ieguvusi maģistru jurisprudencē. Nežēlīgi kaitinoša, vienmēr pozitīva būtne, kuru tik ļoti mīlu.

Apskauju māsu, un par kaut ko bezrūpīgi pļāpādamas dodamies uz stāvvietu. Diena ir saulaina un pūš viegla, vasarīga dvesma. Tā atnes ziedu, pļavas uz zaļuma smaržu. Debesis ir zilas, man rodas vēlme novilkt savas kurpes un skriet basām kājām pa zaļo zāli. Tieši tā man pietrūka visu šo laiku. Jūtos tā it kā elpotu pirmo reizi. Visu šo mēnesi, biju smakusi Ņujorkā, tomēr es tur vairāk neatgriezīšos. Mana sirds apmet vairākus, satrauktus prieka kūleņus.

Atlanta mani nomierina. Taisni brīnums, cik ļoti visu maina divu stundu garš lidojums. Iesēžamies māsas mašīnā un uzsākām braucienu pa asfaltēto ceļu.

- Debij, kā iet Džordžam? Vai jūsu starpā viss kārtībā? - Debesis apmācas, vīterojošie putni nosprāgst, vēsma pārvēršas vētrā, viss atkal ir slikti. Protams, tās ir tikai ilūzijas, bet tieši to panāca viena vienīga, nevainīga frāze.

- Vakar sastrīdējāmies. Pateicu viņam, ka ja šodien viņš man nepiezvanīs, tad viss cauri. Viņš nepiezvanīja. - es to drīzāk teicu savām kājām, nevis Greisai.

- Debij, dārgā. Tu taču nevari zināt. Varbūt viņš pazaudējis telefonu vai kā citādi, un.. -

- Greisa, mēs izšķīrāmies. Viņš izdarīja savu izvēli, es izdarīju savējo. Punkts. - māsa greizi uzsmaida. Es pasmaidu pretī, tomēr joprojām jūtamas spiediena paliekas.

Līdz pēdējam mirklim cerēju, ka viņš nepaliks vienaldzīgs. Vienmēr esmu zinājusi, ka attiecības ar mani ir ļoti smagas, tāpēc savā ziņā šķiršanās trieciens nav tik negaidīts. Bet jebkurā gadījumā..

Garām jau traucas lauku ainavas- esam diezgan tālu no Atlantas centra. Jo tālāk dodamies, jo mierīgāka paliek mana dvēsele.

Drīz vien esam klāt. Greisa un es dzīvojam tā saucamajās dvīņu mājas. Tas nozīmē, ka mūsu mājas ir savienotas- no ārpuses izskatās kā viena, bet iekšpusē ir divas.

Esam vienojušās, ka dzīvojam katra savu dzīvi- par niekiem netraucējam un neuzkasamies pēkšņi ciemos. Šādi dzīvot ir ļoti ērti. Turklāt mājas īpašnieks ir piekritis, ka māja ir viens īpašums, un vai mēs to dalam paliek mūsu pašu rokās. Līdz ar to maksu dalām uz trijiem.

Greisa palīdz izcelt čemodānu, bet sniedzot to man, viņas skatiens aizķeras pie kādas detaļas, un viņa tūdaļ kļūst aizdomīga.

- Deb, vai tu esi mainījusi telefona numuru? - viņa vēlreiz rūpīgi aplūko manu bagāžu uz kuras ir pielīmēts telefona numurs. Tas nav manējais.

Pastiepju roku, lai pārbaudītu koferi saturu. Uz manas plaukstas pavīd nekārtīgi uzskricelētais telefona numurs.

Šis čemodāns pieder Raienam Naitlijam.