Turpat netālu no Botāniskā dārza,
Kur Jūrmalas gatve,
Senais ceļš uz Jūrmalu,
Kurš pēc Bebereķu ielas krustojuma tagad ir vienvirziena,
Un Dzirciema iela,
Kurai nekas cits kā vien nosaukums nav kopīgs ar pašu Dzirciemu,
Veido sastrēgumu apsēstu krustojumu,
Kuram tuvumā mazā, sarkanā ēkā mitinās kaimiņos rajona Maksims un lēnīgās pasta sieviņas,
Kurām jaunmodīgās IT sistēmas ir ciets rieksts,
Kur starp bērnudārzu un baltu ķieģeļu piecstāvenēm ar zaļām dzelzs parādes durvīm
Lavierē Rododendru iela,
Šaura un nepiemērota auto satiksmei,
Kuras dēļ gājējiem jāmūk no braucošajiem auto,
Atrodas parasta piecstāvu ēka,
Tās pašas ielas pirmā ēka.
Tai ir četras parastas kāpņutelpas.
Pēdējā,
Vistālāk no Maksima "lai nekā netrūktu" bulciņu plauktiem,
Dzīvo kaķis vārdā Muris.
Paliels runcis ar neparastas krāsas un raksta apspalvojumu.
Vislabāk viņu raksturo acis - lielas, zilas.
Muris šķielē,
Pie tam, pamatīgi.
Reiz rādīju viņam atslēgas,
Kuras karājas garā lentītē ar "Rīgas Satiksmes" logo.
Ar vienu aci Muris skatījās uz elektrības skaitītāju,
Ar otru uz 48.dzīvokļa durvju zvanu.
Tā es arī nesapratu,
Vai viņam patika manas atslēgas.
Reizēm Muris skaļi ņaud,
Vēlēdamies tikt pie manis,
Kaut arī viņa mājas ir stāvu augstāk.
Muris ir gaidīts ciemiņš ikreiz,
Kad esmu tur.
Reiz,
Kad man bija ļoti slikti,
Muris atnāca pusnaktī,
Pieļaudams pilnu kāpņu telpu ar saviem izmisīgajiem ņaudieniem.
Parasti naktīs viņš guļ.
Tās pašas ielas pirmā ēka.
Tai ir četras parastas kāpņutelpas.
Pēdējā,
Vistālāk no Maksima "lai nekā netrūktu" bulciņu plauktiem,
Dzīvoju es,
Ceturtajā stāvā,
Aiz pelēkām koka durvīm,
Kādas reiz bija visai kāpņu telpai,
Pirms tās izkonkurēja drošās dzelzs durvis
Ar bezgaumīgu, uzlīmētu koka raksta imitāciju,
Kuras aizverot norīb visa kāpņu telpa,
Itkā tikko būtu aizvērts seifs Latvijas Bankas apsargātajā naudas krātuvē.
Uzticama domofona aizsargātā kāpņu telpa ir kā vesela pasaule,
Kura savieno ārieni ar vēl 15 citām pasaulītēm.
Gluži kā steidzīgu soļu piepildīts portāls,
Kurš sargā 15 pasaules,
Kuras vēl sargā pašas sevi.
Viena no 15 pasaulītēm ir mana.
Periodiski.
Bet mana.
Drošais patvērums pēc skolas,
Kad mājup doties nevēlējos.
Siltās pusdienas pie omītes,
Kad naudas nebija pat makaroniem.
Ērtā guļamvieta pēc pasākumiem un pirms agrās konsultācijas fizikā.
Tēja pirms došanās uz vilcienu.
Mīkstais dīvāns dienās,
Kad pārāk skumji,
Lai ietu uz lekcijām.
Pirmā dzīvesvieta man pašam.
Vienam.
Pirmā dzīvesvieta manai mīlestībai.
Kopā.
Nav pat mans dzīvoklis,
Taču tas redzējis tik daudz cilvēku,
Tik daudz jūtu,
Tik daudz prieka,
Tik daudz naida,
Tik daudz sāpju,
Tik daudz manis un manas dvēseles.
Šis dzīvoklis māk savest cilvēkus,
Iedegt sirdis,
Likt sajusties droši,
Sajusties vajadzīgam.
Te ir izdzertas cisternas tējas,
Spaiņi 3-in-1 kafijas,
Mucas kakao,
Runājot par visu.
Te ir izlietas atmiņu asaras bļodām.
Te ir palikuši tūkstoši smaidu,
Pateicību un labu domu.
Spilvenus nogulējuši desmiti dažādu galvu.
Te bijis vairāk draugu nekā manās bērnības mājās.
Te ir dzimis tik liels daudzums jūtu,
Ka neviens meksikāņu seriāls nespēj sacensties ar tām.
Un nākuši cilvēki,
Par kuriem vienmēr šķiet,
Ka šoreiz ir īstais.
Bet nē.
Ar dažu vien sarakstes no šīs vietas bijušas.
Ar citu pavadītas pāris pēcpusdienas.
Ar citu viena nakts.
Ar kādu nodzīvoti vairāki mēneši.
Te ir kliegts.
Daudz un pamatīgi.
Te ir lijušas asaras.
Sāpju.
Naida.
Aizvainojuma.
Prieka.
Te ir šķaidīts bilžu rāmīša stikls,
Griests rokās,
Salaužot vecmāmiņas skuvekli un pēcāk asinis noslaukot sniegbaltajā dvielī.
No visa spēka sviesti apavi
Triekušies manā sejā,
Plēsti un pluiņīti mati,
Sists,
Sperts,
Ar atslēgām pārplēsta lūpa,
Draudēts aiziet
Un iets prom,
Atstāti zilumi uz ķermeņa,
Un atkal asaras.
Dienas bez ēšanas,
Kuras beigās pat netiek novērtētas.
Apskāvienu un miera dienas,
Kuras beigās nosauc par neciešamu rutīnu.
Atdodu visu,
Taču tāpat par maz.
Bet pat pēc šī visa
Dzīvoklis saglabājis labu auru,
Cerību,
Ticību,
Itkā slikto tas piedotu
Un paturētu sevī tikai labo.
Tas vienmēr uzrodas tieši tad,
Kad dzīve ko sagatavojusi man.
Ja tas mani atrod,
Uzreiz skaidrs,
Ka dzīve man dos mācību
Un pēc tās laimi,
Gluži kā šoreiz deva -
Vispirms mācības un sakāves,
Pēc tam kas tāds,
Kam sen jau vairs neticēju -
Mīlestība,
Īsta un patiesa.
Tās pašas ielas pirmā ēka.
Tai ir četras parastas kāpņutelpas.
Pēdējā,
Vistālāk no Maksima "lai nekā netrūktu" bulciņu plauktiem,
Es piedzimu no jauna,
Sadziedēju sirdi
Un iemīlējos.
Jā,
Pa īstam.
Palaidu aizvainojumu un sāpes,
Sadedzināju vecās sajūtas,
Iemācījos dzīvot uz priekšu,
Un kļuvu brīvs
Mīlestībā.
