Šodien viņš atkal bija autobusa pieturā. Bija kārtējais pirmdienas rīts ,pelēks un mitrs . Pablenzu ārā pa netīro aizsvīdušo autobusa logu,un mūsu acis tūlīt satikās un ilgi nenovērsās . Viņa taisnie tumšie ,loetus izmērcētie mati bija pielipuši pierei,mugurā atkal bija tā pati rupja kokvilnas auduma jaka ,balināti džinsi un netīras krosenes. Mana draudzene Vanesa kļuva ziņkārīga. -Atkal tas noslēpumainais tips? - viņa jautāja, sekodama manam skatienam. Samirkuši ļaudis spraucās iekšā ;līdz autobuss bija pilns . Durvis aizvērās ,un mēs palēnām attālinājāmies no pūļa pieturā ,arī no viņa. Es biju satraukta un jutis dīvaini -kā vienmēr ,kad ieraudzīju viņu . Interesanti ,vai starp mums varētu būt arī kas vairāk? Vanesa nepārprotami arī par to domāja ,jo teica : - Viņš droši vien dzīvo Belitimonā. Tu varētu viņu tur nejauši satikt. - Es jau par to biju iedomājusies. Biju redzējusi viņu pāris reižu izkāpjam no Belitimonas autobusa. Tomēr tas nebūt nebija tik vienķārši ,jo Belitimonā dzīvo tūkstošiem cilvēku. Kad pateicu to Vanesai ,viņai tūlīt radās cita doma. - Tu kādu rītu varētu izkāpt viņa pieturā... -Un ko tad? - atcirtu. - Iet viņam klāt un teikt,kā pienācis laiks kaut kam vairāk? Nokavēši tik skolu,man jau tā šajā ceturksnī ir divi kavējumi . Tētis man sados. - Tas bija drusku negodīgi pret tēti ,jo viņš parasti nesteidzās ar strostēšanu,ja vien mamma nemudināja. -Tev jāļauj attiecībām veidoties dabiski, - Vanesa teica. Vīņa ar lielu interesi vienmēr lasīja ,,Mīļās Anas" sleju,,Pusaudžu Sapņos". -Kādām attiecībām? Varbūt viņš nemaz neredz mani,varbūt viņš ir tuvredzīgs vai nemaz nevar acis pamirkšķināt un tāpēc skatās nenovērsdamies. Un vispār tāds nopiets ,nekad neesmu redzējusi viņu smaidām. Patiesībā tieši šis nopietnības dēļ puisis likās pievilcīgs . Viņš tik ļoti atšķīrās no citiem zēniem ,kuri mūždien izrādījās,ķircinoties un slaistoties apkārt. Franču valodas stunda man pagāja ,košļājot pildspalvu un zīmējot svešinieka portreta uz aizmugurējā vāka,kur jau bija fiksēti gandrīz visi mani paziņas. Pat mans jaunākais brālis . Toreiz man laikam bija šausmīgi garlaicīgi . Atskanēja zvans. Devoa pie sava skapīša paņemt brokastu maizi un satikt Vanesu. Viņa skrēja augšup pa kāpnēm pietvīkušu seju ,gariem tumšiem matiem plīvojot. Brīžiem pat iesmeldzās sirds ,redzot savu labāko draudzeni tik pievilcīgu . Viņa vienmēr skatījās lieliski pat mūsu skolas īpatnējās tirkīza krāsas formas tērps viņai piestāvēja. Sakaunējoa par saviem skaudības uzplūdiem ,kad viņa piesteidzās un aizselusies izdvesa: -Nākamsestdien Belitimonas skolā ir diskotēka,tavējais arī varētu tur būt . Mēs brauktu ar Terēzi ,viņa dzīvo turpat netālu . Un paliktu pie viņas pa nakti . -Belitimonā? Pašvaldības māju rajonā? Tu laikam joko . Mani vecāki nemūžam to neļaus,- teicu. Kāpēc man vienmēr izsprūk noliedzošas atbildes? Vanesa apgalvo ,ka es esot pesimiste . Taču reizēm ir drošāk visu uztvert no sliktās puses,jo tad cilvēks nejūtas tik vīlies. Vanesa neatlaidās. - Tas nemaz nav pārāk tālu no Razneras , - viņa sacīja. - Tu vari viņiem pateikt ,ka tas notiks skolā un pasākums tiks uzraudzīts . - Mēgināšu ,-atteicu . Domā tikai uz labu,klusībā sevi uzmundrināju.
Rất tiếc! Hình ảnh này không tuân theo hướng dẫn nội dung. Để tiếp tục đăng tải, vui lòng xóa hoặc tải lên một hình ảnh khác.
