Dzīves skaistums.

1.nodaļa

Sveiki! Mani sauc Karlīna. Man ir 14 gadi. Man ir blondi mati un tāpēc daudzi mani draugi sauc mani par blondīni. Man ļoti patīk fotogrāfēšana, grāmatu lasīšana un dejošana. Es eju dejošanas pulciņā. Kā visiem skolēniem man arī ļoti nepatīk skola, drīzāk mācīties skolā. Tāpēc ar nepacietību gaidu vasaru, kura drīz jau sāksies. Man ir viena mazā māsa, kura ir par 6 gadiem jaunāka par mani, viņai ir 8 gadi. Brīžiem man šķiet , ka pa naktīm viņa pa kluso ņem manas mantas kamēr es guļu, jo no rīta citreiz tās mistiski pazūd un pēc kāda laika es atrodu tas māsas skapītī. Manu māsu sauc Rebeka. Viņai ir gaiši mati un tumši zilas acis, tā pat kā man.Protams mani vecāki mūžīgi ir aizņemti un gandrīz visu dienu ir darbā, tāpēc es tos redzu apmeram kādas 3 stundas dienā. Taču dažreiz es par to priecājos, jo mājās ir mierīgāk un es varu lasīt grāmatas vai arī slēgt televīzorā dziesmas kuras man patīk un dejot nedomājot ka kāds uz mani skatās. Vienīgais māsa dažreiz varētu vēlāk nākt mājās.

Es dzīvoju nelielā privātmājā, bet ar diezgan lielu sētu kurā ir baseins, un mazs bērnu laukums ar batutu priekš manis un māsas. Kurā mes pavadam lielāko daļu brīvlaika.

Drīžiem daudziem maniem draugiem liekās ka viss ko vien var gribēt man ir. Es nesūdzos šijā ziņā mani apmierina mana dzīve, tāpēc dieži piekrītu saviem draugiem. Bet es nēsmu populāra nedomājiet. Es pat teiktu ka drīzāk tā kura ir diezgan nerunīga un īpaši neizceļos ne ar ko. Manas domas par popularitāti ir diezgan parastas es necenšos tikt pie tā un arī nemaz negribu.

Es sapņoju kļūt par aktrisi. Mans dzīves plāns ir sen izdomāts, citi saka ka tas neesot iespējams un ka tā ir tikai fantāzija , bet es apgalvoju ka nav viss. Un pierādiju to ar iestāšanos teātra pūlciņā , kurā man ir diezgan labi panākumi.

****

Šodien ir parasta diena un ka jau no rītiem es eju uz skolu. Mamma mani piedāvāja aizvest līdz skolai, bet es ateicos , jo esmu pieradusi braukt ar autobusu , tā man patīk labāk , jo tur es varu pa ceļam satikties ar labāko draudzeni. Viņu sauc Beāte. Mēs neejam vienā klasē , bet skolā gan. Viņa iet manā paralēlklasē. Pazīstamas mēs esam jau diezgan sen. Viņai ir tumši brūni mati un zaļas acis. Runājot par viņu man nenormāli patīk viņas ģērbšanās stils , jo viņš ir neparasts ne tāds kāds ir visiem citiem.

Piebraucot pie veikala mēs abas izkāpām un gājām pirkt kautko ēdamu priekš šodienas. Skolas ēdiens mums neiet pie sirds un tāpēc mēs pērkam pirms stundām kautko garšīgu.

Ejot līdz skolai man radās ideja,: " ko tu teiktu ja brīvdienās mēs paliktu pie manis pa nakti vecāki tāpat katru gadu brauc uz to savu svarīgo pasākumu priekš darbiniekiem, bet māsa paliek pie vecmāmiņas " teicu Beateij.

"Ideja laba, bet nevar jau zināt vai man ļaus" atbildēja Beāte.

"Ganjau atļaus" es atbildēju.

Beātes vecāki ir diezgan mīļi un labi cilvēki, taču dažreiz mēdz būt nepiekāpīgi. Viņi vienmēr uztraucās par Beāti un pavada ar viņu ļoti daudz laika atšķirība no manējiem.

Es biju nedaudz aizdomājusies par šodienu un atapos tikai pie skolas ieejas.

" atta" kliedza man Beāte, jo dēļ skaļā skolas gaiteņa neko nevarēja dzirdēt.

Es viņai atbildēju tā pat, bet viņa to nepamanīja.

"Blondīn" kāds sauca no otrā gala gaiteņa. Es pagriezos un ieraudzīju Jēkabu. Tas ir mans klasesdiedrs un vienīgais ar kuru es draudzējos no populāro bariņa. Viņš ir ļoti smieklīgs , jautrs un smuks. Tāpēc viņš patīk daudzām meitenēm, bet ne man. Mēs esam diezgan labi draugi un tāpēc daudzām skauž ka viņš ar mani staigā citreiz pa skolu. Mēs ar viņu kļuvām par draugiem, tāpēc jo viņš iet ar mani vienā teātra pūlciņā.

"Ko tev no manis vajag ?" Es prasiju viņam kad pienācu pie kabineta.

"Čaw, neko īpašu tikai iedosi lūdzu norakstīt latviešu valodas mājasdarbu?" Viņš prasīja.

"Kas būs ja nedošu ?" Atbildēju viņam.

"Tu nedabūsi cepumu no manis " viņš teica.

"Labi ,labi ņem man nav žēl iedod norakstīt" es teicu.

Pirms stundas viņš iedeva man cepumu un mēs visi iegājām klasē.

Šodien skolā man bija jāpavada 8 stundas. Un neko jaunu es neiemācījos.

"Nu ejam uz pūlciņu blondīn" Jēkabs atkal smaidīdams prasīja. " Nē piedod šodien nebūšu, pēc ķīmijas stundu izturētam formulām, man sāka sāpēt galva" es atbildēju.

" heh, ja man arī " vēl vairāk pasmaidot Jēkabs atbildēja.

Jēkabs atvadījās no saviem draugiem un paprasīja man lai es viņu pagaidu. Es pagaidīju un mēs kopā gājām uz autobusa pieturu. Mēs parunājam par dažām lietām un sākās tēma ballīte. Man nepatīk ballītes tās ir stūlbas un nekam nevajadzīgas. Un Jēkabs to zin tāpēc viņš piedāvāja aiziet uz vienu no tām lai manas domas mainītos.

"Nu nezinu, es padomāšu" teicu Jekabam.

Ta mēs arī atvadījāmies un aizbraucām mājās.

Viss vakars pagāja ne īpaši interesanti. Vecāki atkal strādāja un māsa tikai staigāja ar draudzenēm, mēs ar māsu esam diezgan atšķirīgas šijā ziņā. Un es nosēdēju visu vakaru mācoties un skatoties televīzoru , kamēr Jēkabs mani bombardēja ar SMS par to vai es iešu uz balīti līdz viņš mani nokaitināja un es viņam atbildēju lai beidz rakstīt un krist uz nerviem , savādāk nerunāšu ar viņu vairs. Atbilde bija diezgan vienkārsa: atnāksi uz ballīti tad beigšu rakstīt.

Pienāca jauns rīts un jauna SMS no Jēkaba. Es neizturēju un tomēr piekritu iet uz to ballīti.

Atnākot uz skolu man nebija īpaši labs garastāvoklis, jo domās bija ballīte tā būs pirmā mana dzīvē. Cenšoties nomierināties no skolas stūra izlien ārā Beāte. "Sveika" ,viņa teica. "Čaw piedod nav garastāvokļa lai ar tevi vai kādu citu tagad runāt" es diezgan nomāktā balsī teicu. "Kas noticis?" Beāte jautāja. "Es iešu uz ballīti pie Jēkaba, jo viņš vēlās pierādīt cik patiesība tā ir forša lieta." Paskaidroju Beātei. "Dzīvē vienmēr ir jāizmēģina kautkas jauns agri vai vēlu, varbūt tev iepatiksies!" Turpināja iepriecinat mani Beāte. Es neko negribēju atbildēt , tāpēc nedaudz pamāju ar galvu un turpināju sapņot jeb iztēloties kāda ballīte varētu būt. "Kad tā ballīte ir?" Jautāja man Beāte. "Parīt " es neuzkrītoši atbildēju. "Tad rīt vel ir laiks pēc skolas taij kārtīgi sagatavoties" beate domādama teica. Šī frāze mani nobaidīja visvairāk. Tā noskanēja zvans un mēs katra aizgājām uz savu kabinetu.

Pirmā stunda bija Literatūra. Tā kā man nebija iedvesmas kautko darīt un es to grāmatu jau biju lasījusi man nebija īpaši interesanti un tāpēc es vēroju savus klasesbiedrus. Līdz man skatiens apstājās pie Jēkaba sola. Kurš ik pa laikam blenza uz manīm ar savu spoži bato zobu smaidu un aiztiekot savus blondos matus. Nebrīnos ka viņs patīk daudzām meitenēm, bet man krīt uz nervien kad viņš tā dara. Es īpaši netēlojot paskatījos uz griestiem un pagriezos uz skolotājas pusi. Tad kāds man pa kluso uz galda iesviena mazu papīrīti.

Zīmītē:
Čaw! Kas noticis blondīn?
Jēkabs.

Neko neatrakstot uz lapiņas uzīmēju smaidiņu un paskatījos uz Jēkabu kurš nepacietīgi gaidīja atbildi. Uzsmaidīju viņam un aizmetu lapiņu līdz viņa solam.

Noskanēja zvans un es aizskrēju pie sava bariņa lai nenāktos skaidroties Jēkabam. Viņš to pamanīja un aizskrēja ar saviem draugiem uz pagalmu, bet pirms tam ar smīnu noskatījās uz mani. Pēc tā es sapratu ka šis zīmīšu čats vēl nebeigsies un tā tas arī bija. Pēc stundām mēs nejauši satikāmies pieturā un tad nu gan man nācas paskaidrot visu savu satraukumu par ballīti. "Paklau, beidz stresot būs forši tev iepatiksies esmu pārliecināts" viņš man teica. Un pēc šī teikuma es sapratu ka viņam kautkas ir aiz ādas un mani tas tikai vēl vairāk lika domāt un stresojot gaidīt parītdienu.