Mīļā dienasgrāmata!
Te atkal es - Emma! Ņemot vērā to, ka šodien ir 31. augusts Tu jau saproti, ka rīt atkal sākas skola. Beidzot ir pienācis mans pēdējais vidusskolas gads. Dažos brīžos pat šķiet, ka es nevēlos, ka tas kādreiz beigtos. Vienu es zinu noteikti - man sasodīti pietrūks šīs skolas un visa, kas ar to saistās.
Atrast ideālo tērpu pēdējam pirmajam septembrim ir traki grūti, tāpēc pie sevis uzaicināju savu labāko draudzeni Minniju. Patiesībā viņu sauc Mija, taču mums abām labāk patīk vārds Minnija. Labi, es nemelošu. Šādi viņa sāka sevi saukt, kopš viņas simpātija skolas gaitenī viņu tā nosauca. Mjā, un tagad viņi ir skaists pārītis. Es jau, protams, neesmu greizsirdīga vai kā tamlīdzīgi, taču viņas puisis Dens bija mana simpātija jau no pirmās klases. (Mana vienīgā simpātija, par kuru Minnija nezināja.) Bet man nācās to noklusēt, kad uzzināju, ka Minnijai arī viņš patīk. Vienkārši man bija daudz simpātiju, tāpēc nelikās tik traki atdot vienu viņai, jo es jau nezināju, kā tas varētu beigties.
Bet ko nu vairs par to. Tas bija sen un šķiet, ka viņiem kopā ir labi. Taču reizēm es vienalga mēdzu sapņot par to, kā būtu, ja viņš būtu mans puisis.
Runājot par skolu, es neesmu pārliecināta vai esmu gatava tai. Es nevēlos šīs vasaras beigas, jo beidzot es piedzīvoju savu ideālo vasaru. Jā, beidzot kāds mani noskūpstīja. Jeej, mans pirmais skūpsts. Tikai žēl, ka es to tik labi neatceros.
Tas notika kaut kad augusta vidū. Minnija uzaicināja mani uz viņas vecākā brāļa kluba atklāšanu. Diemžēl mums abām vēl ir 17, bet viņas brālis tomēr mums atļāva tur būt, ja vien mēs uzvedīsimies labi. Tā kā tas bija visai liels pasākums, viņas brālis mūs tikpat kā nesatika, tāpēc Minnija izdomāja nedaudz iedzert kaut ko stiprāku par kolu, jo viņas brālis, kā viņa teica, tāpat nepamanīs. Tā nu mēs arī atradām ko stiprāku. Un diemžēl tas nebeidzās ar vienu glāzīti. Lai gan es gribētu to noliegt, taču tikai pateicoties tam, es beidzot piedzīvoju savu pirmo skūpstu. Kādā brīdī Minnija izdomāja aizlaisties nepasakot man, un es paliku viena. Es vēl aizvien nezinu, kur viņa bija, un man ir aizdomas, ka viņa pati to neatceras.
Bet es novirzījos no galvenā. Tātad - skūpsts.
Kad sapratu, ka Minnijas nav blakus, es nedaudz sabijos, jo nevienu apkārt nepazinu. Es ieraudzīju brīvu vietu kluba stūrī un domāju, ka kādu brīdi, kamēr Minnija atkal parādīsies, noslēpšos tur. Bet mans plāns izgāzās. Es sēdēju pie galdiņa un vēroju citus ballētājus, līdz ieraudzīju ļoooti pievilcīgu vīrieti vērojam mani. Viņš bija garš un slaids ar skaistiem, melniem, nedaudz viļņainiem matiem. Melnais krekls un melnie džinsi viņam piestāvēja.
Kad mūsu skatieni sastapās viņš pasmaidīja. Es pagriezu galvu uz abām pusēm, meklējot kādu, kuram viņš varētu smaidīt, bet neviena tuvumā nebija. Tāpēc, lai pārliecinātos, ka viņš tiešām smaidīja man, es viņam pamāju. Un viņš pamāja man pretī. Mana sirds sāka sisties straujāk un jutu asinis pūlsējam deniņos. Un tad viņš sāka nākt uz manu pusi. Šķita, ka es tūlīt izkusīšu, tik karsti man tobrīd bija.
Viņš apsēdās man blakus un vēlreiz pasmaidīja. Un tad es ieraudzīju viņa acis. Tās bija visskaistākās acis, kurās man jebkad ir bijusi iespēja ielūkoties. Nedaudz pelēcīgas, nedaudz zilganas un pavisam nedaudz zaļas. Uz brīdi es aizmirsu kur atrodos, jo viss ko es spēju redzēt, bija viņa acis.
Mūsu sarunu es precīzi neatceros, taču noteikti atceros vienu, viņš teica, ka esmu skaista. Un es īsti nemanīju brīdi kad pieskāros viņa plaukstai, tad vaigam, un tad lūpām, taču atceros, ka viņš mani noskūpstīja pirmais. Tas bija maigs un lēns skūpsts. Man šķita, ka tauriņi manā vēderā liks arī man lidot, un kad viņa roka apņēma manu vidukli, es sajutu ko brīnumainu.
Diemžēl tad ievibrējās mans telefons, kurā bija redzama īsziņa no Minnijas ar tekstu - SOS. Esmu tualetē.
Es atjēdzos un visa burvība izzuda. SOS no Minnijas varēja nozīmēt tikai kaut ko ļoti nozīmīgu, man vajadzēja steigties pie viņas. Tāpēc es tikai atbrīvojos no vīrieša tvēriena un ātrā solī devos pie Minnijas.
Izrādījās, ka mana draudzene pati neatcerējās, kāpēc rakstījusi man SOS, bet tajā brīdī viņas brālis mūs atrada un, ieraudzījis Minniju, iesēdināja mūs mašīnā un aizveda mājās.
Taču es atkal aizrunājos. Šobrīd man būtu jādomā par jauno un pēdējo mācību gadu.
Beidzot arī dzirdu, ka Minnija ir klāt tāpēc šodien es vairs nerakstīšu.
Uz redzīti, Mīļā Dī!
