Soļi, tie paliek ar vien skaļāki un skaļāki! Viņi nāk, viņi nāk man pakaļ, es negribu - nē!
Es iespiedusies stūrī es sēžu lielajā tumsā un gaidu, gaidu kas notiks.
Dzirdēju kā durvju slēdzis atveras un pēkšņi - spilgta gaisma un pa durvīm ienesās karavīri ar ieročiem.
Tie piespieda mani pie sienas un aiz viņiem parādījās profesors ar Viesturu.
Viesturam rokās bija šprice, kas izraisīs manu mainīšanos, bet es to negribu - Nē!
-"Nedari to Viestur, es tevi vēl mīlu!" caur asarām čukstus boteicu.
-"MELI! TĪRI MELI!" Profesors nikni noteica un uzsita Viesturam pa plecu, pamādam ka ir laiks.
Viņš man tuvojās un es sāku krist panikā saprazdama ka tūlīt man sāpēs.
-"Viestur, nedari to!"
Viņš mani nedzirdēja, vai vismaz izlikās ka nedzird, jo nākamās viņa rīcības bija sāpju pilnas.
Viņš man no visa spēka iedūra adatu kaklā un ielaida preparātu kas momentā sāka iedarboties.
Sāpes, bailes - tas viss manī virmoja.
Karavīri un Viesturs ar profesoru nozuda kamēr es no sāpēm zemē trīcēju! Mans organisms mainījās.
Tas no sāpēm un kaulu laušanās trīcēja.
Pēc kāda laika kad sāpju vairs nebija es piecēlos un paskatījos uz savām rokām - ķepām.
Visapkārt iedegās gaismas un pa logiem profesors un Viesturs skatījās uz manis.
Es nevarēju piecelties, jo kauli vēl jo projām sāpēja.
Asaras metās acīs, jo man gribējās jau atkal apskaut un noskūpstīt to, kuram atmiņas par mums iz izdzēstas un tagad skatās uz manis ar smaidu - Viesturs!
-"Viestur, palīdzi, palīdzi!" čukstus pie sevis teicu.
YOU ARE READING
Liktenis
RomanceViņas dzīve bija pakļautībā un viņa nezināja kas viņu sagaida aiz durvīm. viņa nezināja ko gaidīt no šī. Stāsts par meiteni, kas dzīvo nesaprastā viņai pasaulē, pakļautībā un sāpēs. Vai viņi izmuks no laboratorijas ar Viesturu, vai tomēr paliks tu u...
