Escape | Jeon Jungkook ✅

10. Nodaļa - Sods

Kad pienāca 15:10,mēs abi ar Jungkooku gaidījām pie baznīcas manu tēvu un viņa draugu.
Brīdi mēs vērojām,bet vēl aizvien nekas nenotika.
Neviens no viņiem vēl nebija parādījies.
Pagāja piecas minūtes un es pamanīju,ka Jungkooks nervozē. Viņš koda sev lūpā un visu laiku tipināja ar saviem pirkstiem,pa stūri.
- Nu,kur viņi velns parāvis ir?? - Viņš mazliet bija nikns.
Es neko viņam neteicu,jo,tad es sadusmotu viņu vēl vairāk.
- Viņiem jau sen te bija jābūt...jau pirms piecām minūtēm...- Viņš paskatījās savā rokas pulkstenī.
Mēs tā brīdi vēl gaidījām,līdz kaut ko tomēr pamanījām.
Tur nāca tas Jungkooka draugs. Viņam rokās bija koferis. Viņš tieši nostājās pie baznīcas un nepacietīgi skatījās apkārt.
- Tā...tavam tēvam arī tulīt jābūt. - Jungkooks blakus teica un pasniedzās pēc somas,kas bija aizmugurējos sēdekļos.
Viņš izvilka sev vienu ieroci un paskatījās uz mani.
- Esi gatava? - Viņš pasmīnēja.
Es neko neatbildēju,tāpēc tikai pamāju,lai gan zināju,ka neesmu gatava.
Viņš nolika somu aizmugurē un es arī izvilku savu pistoli.
Es brīdi uz to skatījos,kad es izdzirdēju Jungkooka balsi.
- Skaties! Viņš nāk. - Viņš klusi uzsauca un es paskatījos tajā virzienā,kur viņš skatījās.
Jā...
Tur bija mans tēvs. Viņš piegāja pie viņa un abi brīdi pārmija dažus vārdus.
Kad otrs gribēja dot viņam koferi,Jungkooks momentā izleca no mašīnas.
- Nāc!! Ātri! - Viņš uzkliedza man,kas lika man arī izlekt no mašīnas.
Vēja ātrumā,Jungkooks tika līdz viņiem un notēmēja uz manu tēvu.
- Pamēģini vēlreiz izbēgt,tad tava meita būs mirusi. - Viņš nopietni draudēja.
Es,protams,atkal biju šokā par viņa vārdiem,bet es sapratu,ka viņš atkal to ir pēkšņi izplānojis.
Mana tēta acis izpletās un viņš paskatījās uz mani.
Es arī biju notēmējusi.
Viņš iesmējās.
- Tu draudi man,ka manu meitu nogalināsi? Smieklīgi. Tad,kāpēc viņai ir arī ierocis? - Viņš nevarēja beigt smieties.
Jungkooks pa to sadusmojās.
- Ja netici,es tev parādīšu. - Viņš turpināja uz viņu tēmēt un ātrumā pienāca pie manis.
Viņš sāpīgi satvēra mani,izmeta pistoli,no manām rokām un piespieda mani pie viņa,kas lika man ievaidēties.
Jungkooks pielika ieroci man pie deniņiem un es samiedzu acis.
Es zināju,ka tas ir tikai plāns,bet man vienalga bija bail.
Viņš saķēra manu kaklu un pielika savas lūpas,pie manas auss.
- Nepretojies...- Viņš čukstēja.

Es mēģināju nomierināties,taču nevarēju. Es sāku nevienmērīgi elpot. Es nevarēju uzturēt skaidru prātu,ja man pie deniņiem ir ierocis.
- Tu to nedarīsi. - Mans tēvs teica.
Es nobrīnījos par viņa vārdiem,jo to es tiešām no viņa negaidīju.
Viņš mani aizstāv?
- Un,kā vēl darīšu. - Jungkooks iesmējās un ciešāk mani saspieda,kad pie deniņiem atspieda ieroci.
Tas mazliet sāpēja,bet es darīju,kā viņš man lika.
Es nepretojos.
-  Es taču zinu,ka jūs esat kopā. Kāpēc tu tagad izliecies? - Mans tēvs atkal prasīja.
- Hey...mēs te nedrīkstam atrasties...Šeit ir cilvēki...- Pēkšņi ierunājās tas otrs.
Jungkooks uzlūkoja viņu.
- Tu pazūdi no šejienes! Ar to visu koferi! - Viņš viņam pavēlēja.
Vīrietis brīdi skatījās un,tad ātrumā skrēja prom no mums.
Tēvs smagi nopūtās.
- Ideāli. Tagad mana nauda arī ir prom. -
- Tu labāk nemuldi. Ja gribi,lai tava meita paliktu dzīva,tev jānāk ar mums. - Jungkooks pienāca pie viņa tuvāk,līdz ar mani.
- Es nespēju noticēt. - Tēvs teica. - Tu tiešām redzi sevi no malas? Tu viņu aizstāvēji un tagad viņu izmanto pret mani?... Tas nu gan nav prātīgi. - Tēvs palika nopietns un arī izvilka ieroci.
- Ja tu šādā garā turpināsi,es varu jūs abus nogalināt. Tu taču esi notēmējis uz manu meitu,nevis mani. - Viņš nomērķēja uz mums ar ieroci un es nezināju,ko lai tagad daru.

Mēs bijām uz pilsētas ielas. Jebkurš varēja mūs ieraudzīt.
Es nespēju noticēt,ka Jungkooks nepadomā par sekām.
- Tu tiešām gribi,lai es nogalinu tavu meitu?? - Jungkooks prasīja.
Tēvs iesmējās.
- Ja tu to gribētu izdarīt,tu jau sen būtu iešāvis viņai galvā. Ar runām vien nepietiek.. - Viņš teica.
Jungkooks uz brīdi apjuka.
Es lēnām atvēru acis un uzlūkoju tēvu.
- Tēti...lūdzu...nāc ar mums...- Es gandrīz sāku raudāt.
Tēvs ieskatījās manās acīs un uz brīdi viņam sejā varēja redzēt straukumu un vainas sajūtu.
- Meitiņ,tu esi izdarījusi lielu kļūdu. Mēs būtu varējuši aizbraukt kopā no valsts un varējuši dzīvot laimīgi. Kāpēc tu esi ar viņiem? - Viņš man jautāja.
Es brīdi domāju,ko viņam samelot.
- Es neesmu...kopā ar viņiem...Viņi mani tur ar varu...- Es atkal aiztaisīju acis.
- Tu aizveries! - Jungkooks pēkšņi man uzkliedza,kas lika man sarauties. Tajā brīdī viņa plāns man likās vājprātīgs.
Es gribēju tikt prom no turienes.
- Jungkook...lūdzu...- Es jutu,ka viņš saspiež manu kaklu ciešāk.
Viņš mani,protams,ignorēja.
Es no sāpēm izspiedu asaras un tas lika manam tēvam noticēt,ka Jungkooks runā pilnīgi nopietni.
- Labi. Es nākšu līdz,bet neuzdrošinies vēl sāpināt manu meitu. - Viņš nolaida ieroci.