"Es mīlu dzīvniekus! Jā! JĀĀ!!!"es no prieka iespiedzos. "Lieliski."Džordans pasmaidīja. Tad man pēkšņi galvā iešāvās jautājums. Kāpēc gan Džordans neaicinātu Leksiju? Ja nu tas ir atkal kāds no viņu plāniem?!? Es ieelpoju, izelpoju un tad Džordanam vaicāju :"Kāpēc gan tu neuzaicināji Leksiju?" "Jo viņai nepatīk dzīvnieki."atskanēja viegla atbilde no Džordana. "Skaaaaaidrs."es domīgi novilku. "Tad nu tā. Varbūt pēc stundām mēs varētu bibliotēkā pastrādāt pie projekta?"Džordans pasmīnēja. "Piedod, bet es nevaru. Man ir mājas arests, un pēc stundām man ir jāiet mājās."es atbildēju. "Nu tad rīt?"Džordans vaicāja jau nopietnāk. "Rīt es arī nevarēšu.."es novilku. "Kad tad? Lai mums būtu labs projekts, mums ir jāstrādā pie tā arī pēc stundām bibliotēkā. "Džordans palika aiz vien nopietnāks. "Es kaut ko izdomāšu."es piemiedzu ar aci. Pēkšņi saklausiju augstpapēža klaudzoņu nākam uz mūsu pusi. Tā bija Leksija. "Kas tad te mums ir? Džesija? Vai tad tu nepārvācies uz citu skolu?" Leksija smīnēdama sarkastiski teica. "Nē!"es atcirtu. "Ar ko tad tu pārī strādāsi projektu nedēļā? Ceru, ka tu vispār zini, kas ir projektu nedēļa."Leksija ķiķinādama teica. "Ar Džordanu!"es pasmīnēju uz Leksiju un skatījos, kā viņa no pārsteiguma apklust. Viņa pieliecās pie manis un sāka čukstēt :"Tu to nožēlosi! Es tevi brīdināju!" Taču es tikai klusēju. "Atnāc pēc stundām uz tuvējo veikalu "Rota"!" Leksija pasmīnēja. "Nē. Es negribu un nevaru!"es atcirtu. "Tas būs tikai 5 minūtes. Mums būs nopietna saruna. Dari to Džordana dēļ!"Leksija atkal ieķiķinājās :"Es gribu Tev kaut ko pastāstīt par Džordanu...Un man tam ir pat pierādījumi." "Nu labi. Es aiziešu. Bet tikai 5 minūtes!"es piekodināju. Taču todien es pieļāvu lielu kļūdu, piekristdama!😦Kad beidzās stundas, es devos uz veikalu - "Rota". Iegājusi veikalā, es apstājos pie durvīm. Pie kases stāvēja Leksija un viņas draudzenes, bet aiz kases - pārdevēja, kura sarunājās ar kādu sievieti. Es paspēru soli un nopūsdamās teicu :"Nu, Leksij? Kas tev man ir sakāms? Man nav daudz laika!" Taču Leksija tikai pasmīnēja. Tad es atkal nopūtos. Pēkšņi Leksija paķēra auskarus, nosvieda pie manām kājām un sāka kliegt :"Stāt! Ķeriet viņu! Viņa gribēja nozagt tos auskarus un aizbēgt!" "Ko?!?Nē!"es pārsteigta iesaucos un man pār vaigu nolija asara. Pārdevēja ātri pagriezās un saķēra mani aiz rokas :"Ak tad gribēji nozagt auskarus? Nekur tu netiksi!"pārdevēja ķērcošā balsī teica. "Nē! Tā nav! Leksija melo!"es atbildēju. "Klusu! Un stāvi mierā!"pārdevēja turpināja. "Neuztraucieties, kundze! Es jauizsaucu policiju!" Leksija laipni pasmaidija uz pārdevēju. "Cik jauks meitēns! Paldies, tev!"pārdevēja pasmaidija Leksijai pretī. "POLICIJU?!?"es gandrīz pağību. "Jā! Un tavus vecākus!"pārdevēja piebilda. Pēc 10 minūtēm atbrauca policija un mani vecāki. "Vai tad tu neesi tā pati, kas bija aizbēgusi no mājām? Hehe."viens no policistiem ķiķinādams vaicāja. Tad es atcerējos, ka esmu viņu jau redzējusi. "Laikam jau."es atcirtu. "Džesa, ko tu izdariji?!?"mamma piesteidzās pie pārdevējas. "Neko!"es iesaucos. "Tas zaglīgais bērns gribēja nozagt..."pārdevēja sāka manai mammai skaidrot, lai gan tā nebija. KĀPĒC neviens nekad neuzklausa MANI?!?! Tad veikalā ienāca vēl kāds. Lieliski!!! Tas bija Džordans!!! Tā tik man vēl trūka. "Kas noticis?" Džordans vaicāja. Un protams, Leksija bija pirmā, kas piesteidzās pie Džordana un sāka visu stāstīt. Man pār vaigu nolija atkal asaras. Kad Leksija bija pabeigusi, Džordans sašutis skatījās uz mani. "Džesa, atvainojies un braucam mājās!"mamma beidzot paziņoja. "Piedodiet."es klusi norūcu. "Lai tā būtu pēdējā reize!"policists stingri noteica. "Jā.."es nomurmināju. Kad iekāpu mašīnā, mamma nopūtās un jautāja :"Džesa, kapēc tu tā dariji?!? Tev paveicās, ka tevi neaizveda uz policijas iecirkni!" "Es nemaz nemēğināju zagt!"es centos paskaidrot.
