Es tevi savā sirdī glabāju , kā kaut ko svētu
Un , lai arī tevis vairāk nav
Un es atrodas stacījā ar nosaukumu 'sāpes'
Es netaisos sev piedot
Nevaru
Negribu
Nemāku- Anna Alveri -
••••••
Ja runāt par sāpēm , tad viņas ir pelēkas. Aizsedz acis ar tumšu , duļķainu miglu. Viņa nedod kārtīgi ieelpot. Viņa atslēdz visu kas atrodas uz pereferejas , atstājot galvā tikai vienu vienīgu domu. Un viņa galvā skan tik skaļi , ka liekas visi apkārtējie arī viņu dzird.
Sāpes mutē atsitās ar pretīgu pēc garšu.
Ja runāt par naidu , tad viņš ir sarkan brūns. Naids mirdz priekšā acīm kā gaismas uguntiņas no debeskrāpja. Naids apklusina visas apkārtējās skaņas.
Viņš tiek galā ar naidmeiteni.i ,vienkārši šaujot.
Viņš vienkārši izšauj lodi , tā viegli nogalinot cilvēku , bet vieglāk no tā nepaliek. Šajā pasaulē vairāk nav nekā tāda , no kā var palikt vieglāk.Šajā pasaulē vairāk nav cerības.
Viņš nevienam nekā neteica , viņš indēja sevi ar domām , ka tā ir viņa vaina. Viņš klusēja un ticēja tāpēc , ka nevarēja neticēt.
Tas turēja viņam līdzsvaru , tas ļāva viņam nesajukt prātā.Šajā pasaulē vairs nav iemesla palikt savā saprātā.
"Es izdzīvoju , un neuzdrošinies izturēties pret mani , kā pret pēdējo mēslu , tikai tāpēc , ka tev ir bail..."
"Es ne no kā nebaidos."
Viņš tad sameloja viņai. Samelotu arī tagat , neatdzīstoties savā vājībā. Ne par ko nepateiktu , ka visas šīs dienas viņš neprātīgi baidījās no tā , ka pazaudēs viņu uz visiem laikiem.
Tas notika , un baiļu vairāk nav. Viņam vairāk nav kā baidīties. Viņam vairāk nav par ko baidīties. Pasaule pārvēršas par peļķi asens uz zemes , šļakatām notraipīta seja , saslapušās matu šķipsnas , vairāk nekā nav. Pārpalikas no viņa nožēlojamās dzīves lido pie velniem. Baiļu vairāk nav , tikai tukšums , vesels visums tukšuma.
Kaut kur citā pasaulē viņš notupjas uz ceļiem viņas priekšā un lūdz viņai piedošanu par to , ka nespēja viņu nosargāt , nespēja paslēpt no visa notiekošā.
Viņš noliek arbaletu pie viņas kājām un nolaiž galvu. Viņa - ir viņa mazā slepkava , viņa izsaka spriedumu , tikai viņai lemt to vai viņu sodīt par visu , vai arī apžēlot. Viņš pats sevi nestrīdoties sodītu , tapēc , ka tas ko viņš izdarīja nepelna apžēlošanos. Bet kaut kur citā pasaulē viņa notupjas uz ceļiem blakus viņam , un uzliek roku uz viņa pleca.
Kaut kur citā pasaulē konservu bankas ir pakārtas virs priekšējām durvīm , un viņi paliek sēdēt pie virtuves galda.Viņai vairs nevajag rakstīt pateicības zīmīti , tāpēc , ka viņi paliek šajā klusajā mājā , varbūt vēl uz vienu nakti , a varbūt pat ilgāk , kas , lai to zin.
Viņš neatbild uz viņas jautājumu - viņa pati jau sen zin , to kāda būs atbilde.Kaut kur citā pasaulē viņi divatā satiek Tanu , Karlu un Sehunu , a pēc tam arī visus pārējos , un kopā lemj ko viņiem tagat darīt. Braukt uz Vašingtonu vai arī palikt šeit pat baznīcā. Kirans ik pa laikam noķer uz sevis uzmanīgo Tana skatienu un redz , ka viņa acīs mājo smiekli. Diksonam arī gribas smieties par savu neveiklīgumu , smieties skaļi , tapēc , ka viņš pašlaik atgādina Džokeru no filmas "Pašnāvnieku brigāde".
Realitātē Tanam ir slimas , trakas acis , pilnas ar asarām. Šīs vīrietis jau sen staigā pa pašu malu , dažreiz pārkāpjot līniju , a tagat arī šo , viņam vajag pavisam nedaudz , lai viņš paliktu pavisam traks.
Kaut kur citā pasaulē Kirans nepiekrīt sava darba piedāvājumam , un viņi iet uz gospitilizācījas telpām , lai satiktu Kalliju , pirms tā nav sākusi trakot. Kamēr visi apskauj Kalliju , viņš stāv citā telpas galā un reibst no skatieniem , kurus viņa met uz viņa pusi.
Realitātē viņš kāpj lejā pa kapnēm , līdzi citiem un nes viņu uz savām rokām. Tas jau bija , bet tad Kallija smējās , apķerot viņu ar savām rokām , a tagat tas ir vienkārši ķermenis. Mazliet vairāk par četrudedmit pieciem kilogramiem , vēl silta ķermeņa. Kiranam liekas , ka ķermenis uz viņa rokām ir divreiz smagāks nekā bija līdz šim. Viņš atdotu visu , lai tikai viņa būtu dzīva , bet lūk , nav kam atdot.
Realitātē Karls atver durvis , un viņi visi pamet sāpju staciju. Kirans iet pēdējais , rokās viņam ir cilvēks , kurš bija dārgāks nekā visi citi. Un viņš vairāk nekad nespēs palūgt viņai piedošanu. Viņa nedzirdēs ne vārda , no tā ko viņš teiks viņai.
Viņam ir vēl sliktāk , kad viņš redz , ka tie kuri aizbrauca uz Vašingtonu arī ir šeit. Viņš atceras kā Kallija teica , ka viņa vairāk nekad neieraudzīs savu māsu , un tā izrādījās sasodīta patiesība. Vecākā Greisone , kura tagat ir vienīgā palikusī dzīvā Greisone , arī redz viņu , izlaiž no rokām telefonu un ar asarām acīs krīt uz zemes.
Bērēs mācītājs - gļēvulis kaut ko runā pie viņas kapa , a Kirans klusē , domājot tikai par to , ka tā ir viņa vaina.
Viņa vaina. Tikai viņa.
Tikai viņš ir vainīgs pie tā , ka virs viņas tagat ir auksta zeme.
Tikai viņš ir vainīgs pie tā , ka viņa vairs nekad nenodziedās nevienu no savām dziesmām. Nekad neredzēs Marijanu. Nekad vairāk nebūs jautra un piedzērusies.
Nekad vairs nepiespiedīsies ar savu vaigu pie viņa muguras. Neuzdāvinās aprautu cerību , starp visu šo mēslu kaudzi.
Viņš aiziet - viens. Saspiež rokās viņas kaklarotu tik stipri , ka pirksti paliek bāli. Aiziet tur , kur viņu neviens neredzēs.
"Es zinu , ka skatoties uz manis tu redzi kārtējo mirušo meiteni
"
Kirans nostājas uz ceļiem. Aukstā zeme ir noklāta ar no kritušajām lapām. Ja runāt par sāpēm tad viņas ir pelēkas. Kā mikla rudens migla. Sāpes izraujas laukā no viņa kakla ar paniskām bailēm , bet iekšā viņas ir vēl tik daudz , ka no tās neatbrīvosies tāpat vien.
No tā neatbrīvosies nekad. Tā vienmēr ir ar tevi - vēl viena rēta tavā krājkasītē."Manis kādreiz nebūs.
Un kad manis nebūs , es tev tik ļoti pietrūkšu."Viņš bija nekas. Un tagat viņš atkal ir nekas. Tapēc , ka atrast viņu bij vienīgais mērķis , a tagat nav nekāda mērķa , nekādas jēgas..
Kaut kur citā pasaulē viņš skūpsta viņu , kad pamostas. Viņš iet uz veikalu , pērk skaistu dārgakmeni un dāvina viņu Kallijai. Viņa glāsta viņa vaigu , a viņš smaida , pievelkot viņu sev tuvāk.
Realitātē viņš atceras par to , ka viņas vairs nav , un atdurās ar pieri pret auksto zemi. Velns parāvis , viņai tomēr bij taisnība.
YOU ARE READING
• Stacija Sāpes | Īso Stāstu Kolekcija •
Short StoryKādreiz manis vairs nebūs un kad manis nebūs , es tev pietrūkšu. ㅤㅤㅤㅤㅤㅤㅤㅤㅤㅤㅤㅤㅤㅤㅤㅤ -Derils Diksons. ×××× Šinī īso stāstu kolekcijā visi stāsti ir ar sāpīgām beigām. Bet šeit noteikti nav par ko raudāt. Varbūt viņi liks tev kaut ko pārdomāt , a varb...