• Stacija Sāpes | Īso Stāstu Kolekcija •

| Promise |

• Bez Tevis Kaut Kā Tukš... •

•••

Kurš būs tas pēdējais varonis
Kam galvā zelta kronis
Kurš atdzīsies pats
Kurš pateiks šahs un mats

~NSR~

"Doktor , viņa solīja , ka mēs satiksimies pēc kāda laika , bet viņa tā arī neatnāca. Es katru dienu uz turienēm gāju , bet viņa neatnāca. Ko man darīt?"- ārstam pretim sēdošais puisis uzdeva jautājumu.

" Varbūt atlaidīsi? Pagājis jau kā gads , bet tu vēl joprojām viņu neaizmirsi. Tu tak saproti , ka tev ir jāsāk dzīvot.."- ar manāmu žēlumu noteica ārsts.

"Atlaist...man liekas grūti... Es atceros katru dienu , katru rīcību , katru atdzīšanos. Ko man darīt?"- jau otro reizi puisis uzdeva jautājumu.

" Tu tak dzirdēji kas notika?"- ārsts uzmanīgi paintresējās.

"Tie stulbie cilvēki saka , ka viņas nav. Viņi runā tā itkā zinātu. Bet es tak zinu , ka viņa ir ar mani , ja mani šeit neiespundētu mēs satiktos. Viņa tak apsolīja , a viņa tur savus solījumus. Doktor , ko man darīt ?"- viņš uzdeva to pašu jautājumu.

" Varbūt pastāstīsi mazu daļu no jūsu kopējām atmiņām?"- jautāja doktors.

"Es jums pastāstīšu , bet apsolat nevienam nestāstīt."

"Labi."

FLASHBACK

"Viņi atkal smejas par meiteni." -klusu noteica puisis

"Varbūt aiziesiet?"- skaļi tā , lai pārējie dzirdētu , noteica vēl mazais Endrjū. -" Es tūlīt pasaukšu mammu."- viņš draudēja. Pēc tā visi pārdarītāji momentāli pazuda.

"Sveika."- puisis pasniedza meitenei roku

" Sveiks."- viņa vāji paspieda puisim roku

"Mani sauc Endrjū , a tevi?"

"Meganna."

END FB

"Tad mēs bijām tik maziņi." - viņš vāji pasmaidīja un turpināja -"Viņai nebija viena priekšējā zoba. A vēl viņai bija paīsi mati. Viņi bija kā daži diedziņi , tādi maigi un plāni. Viņa bieži vien apvainojās uz manī par to , ka es par viņu jokoju."- tikpat vāji smaidot un guļot uz dīvāniņa viņš noteica.

"Jūsu iepazīšanās bij skaista."- komentēja ārsts.

" A vēl smieklīgāk bija , ka es viņu atvedu pie sevis mājās. Viņa tik ļoti nosarka , ka mana mamma viņu nosauca par vedeklu. "

FLASHBACK

"Nāc iekšā."- noteica Endrjū un nolika Meganas priekšā viņas izmēra čības.

" Tu esi Endrjū draudzene?"- sieviete kurai pēc izskata varēja iedot 29-30 gadus , veltīja meitenei burvīgu smaidu.

"Jā. Sveiki."- meitene paklanījās sievietei.

"Nu ko tu tā."- noteica Mis Rosela un veda bērnus uz virtuvi.

" Ehh , draudzēsieties jūs līdz divdesmit gadu vecumam , un pēc tam būsi man vedekla."

END FB

"Doktor , viņa tad bija līdzīga tomātam un tas izskatījās tik 'cute' . Bet apmēram pēc gada mana mamma mierīgi varēja viņu saukāt par vedeklu , un tāpat bija ar mani. Viņas mamma mani vienmēr saukāja par znotu , a viņas tēvs vienmēr vieglītēm sita man pa plecu sakot , ka es izaugšu būšu skaists un gudrs , pabeigsim skolu un uzreiz uz zagsu iesim. A ziniet tas tā arī nenotika."- pirmā Asara notecēja pa viņa vaigu. -" Viņa bija tik dzīvespriecīga neskatoties uz neko."- otrā devās pa to pašu taku. -"Visi saka , ka viņas vairāk nav..."- trešā un ceturtā. -" Kad viņai bija četrpadsmit , viņa teica , ka vēlas redzēt visu pasauli."- puisis vairs nespēja noturēties...

FLASHBACK

"Dēļ audzēja acu nervi ir bojāti , un ir risks palikt bez redzes."- turpināja vēstīt ārsts kamēr visa Meganas pasaule bruka.

" Mam , kā gan es viņam to pateikšu?"- viņa nepārstāja raudāt , a viņas māte turpināja viņu cieši apskaut.

END FB

"Ziniet Doktor , pēc mēneša viņa vairāk nevarēja redzēt."- lūzums -" viņa tak vēlējās iekarot pasauli."- lūzums. -"Viņai bija pati skaistākā balss kuru es jeb kad dzirdēju."- atkal lūzums , a ārsts nepamanīja kā viņa acīs sariesās asaras. -" Viņa tak teica , ka nepametīs mani."- atkal lūzums. -" Es jau sen sapratu , ka viņa vairāk neatnāks."- asaras ar pilnu jaudu gāja laukā. "- Ziniet ko viņa man pateica pirms aiziešanas?" - ārsts noraidoši pakratīja ar galvu...

FLASHBACK

"Endrjū."- turot drauga vaigu teica meitene. -" Zini es daudz domāju , domāju par to ja mēs satiktos citā vietā. Kas ja ne šī iemantota slimība? Kas ja ne šīs aklums? Laikam tur augšā kaut ko sajauca! Priekš mums viņi izvēlējās ne to vietu , ne to laiku , ne tos apstākļus , ne to momentu , ne to solījumu. Atlaid mani , lūdzu! Lūdzu! Šajā dzīvē esi laimīgs bez manis. Davaij satiksimies pēc tam! Davaij izvēlēsimies laimīgu gadījumu. Lūdzu! Lūdzu , lai tā būtu kafija. Mēs tak abi mīlam lasīt. Davaij tu pienāksi pie mana galdiņa un mēs sāksim apspriest mūsu mīļākās grāmatas. Tikai lūdzu , Endrjū atlaid."- uz šiem vārdiem viņš tikai vāji pamāja , kā piekrītot visam un klusu šņukstēja.

END FB.

"Ziniet , es esmu briesmīgs. Es apsolīju , ka atlaidīšu viņu , a ko es tagat daru? Sēžu šajā slimnīcā un glabāju viņu savā sirdī. Mana sirds priekš viņas ir kā klēts , priekš jāņtārpiņa. Viņai bija tikai deviņpadsmit. Laikam man vajag atlaist..."- teica viņš jau ne tik stipri raudot , a ārsts nevarēja aizdzīt savas asaras un viegli pamāja. -" Es vienkārši gaidīšu nākamo mūsu tikšanās reizi..."

•••

"Ah , tas sasodītais Deivs."- teica puisis nenoturot savas dusmas. Viņa draugs kavēja , kā jau vienmēr.

Noskatot sev galdiņu blakus logam viņš ar smaidu devās uz tā pusi , līdz kamēr ne notrieca no kājām meiteni , kura tiko gribēja apsēsties. Puisim bija šausmīgi nekomforti , un viņš kaut kā neveikli palīdzēja salasīt mantas kuras paspēja nokrist uz grīdas , viņu sadursmes laikā.

" Oo ,tā ir grāmata 'Promise..' "- aizrautīgi noteica puisis.

"Jūs lasījāt grāmatu?"- paintresējās meitene.

" Jā un pie tam vairākas reizes. Bija žēl galvenā varoņa."- ar nelielu skumju pieskaņu noteica puisis.

"A man bija žēl galvenās varones , viņa tik ļoti cieta."

"Varbūt iepazīsimies?"- neveikli pakasījis pakausi viņš piedāvāja.

" Ešlija Faninga."- paklanoties noteica meitene.

"Endrjū Rosels."