Meni sauc Keta un man ir 17 gadi. Šī ir parasta otrdiena un pašlaik es atrodos trenniņā. Es trennējos karatē. Viss ir labi un man ğimenē nav nekadu problēmu, tikai mani moka viena lieta - man jau nedēļu sāp vēders. Es neesmu to vēl nevienam pastāstījusi, jo sāpes nev nemaz tik trakas, lai es tagad skraidītu pie ārsta un sūdzētos par savām problēmām.
Tiko atnācu majās un atrodos savā jaukajā istabā. Ir kautkur 23:15 vakarā un miegs liek manām acīm vērties ciet, bet uz rakstāmgalda mani gaida kaudze mājasdarbu. Tādēļ nogāju lejā un uztaisīju siltu tēju. Man ja tā godīgi nepatīk mācīties un šis vakars nav nekāds izņēmums. Dzerot tēju lēnā garā pildīju mājasdarbus. Mājasdarbi beidzot ir pabeigti un acis jau gandrīz ir aizvērušās. Palūkojos telefonā - īzziņa no mammas.
Mamma - čau, ej jau gulēt un negaidi mani ar tēti mājās, jo būsim vēlu. Tiekamies rīt no rīta!
Pulkstens pašlaik ir 3:00. Ielīdu gultā zem segas un uzreiz iemigu.
Piecēlos un apreibusi devos uz vannasistabu, lai sakoptos. Uzvilku džinsas un topiņu, sakrāmēju somu un devos lejā. Pabrokastoju un devos uz skolu.
Skolā viss bija kā parasti - garlaicīci.
Laura - Keta! Uz kurieni tu tagad iesi?
Es - es tagad uz trenniņu. A tu?
Laura - es nezinu... man ir jāgaida vēl pusstunda līdz man tētis atbrauc pakaļ.
Es - sk. Nulabi man jāiet. Tiekamies rīt!
Laura - jā... labi... tad atā.
Es pamanīju Lauras nedaudz skumjo seju, bet man nebija laik, man ir jāskrien uz trenniņu.
Trenniņā mēs veicām dažādus vingrinājumus, laigan vēders sāpēja. Viss bija normāli līdz brīdim, kad treneris lika uztaisīt divdesmit vēderpresītes. Sāku taisī un vēders sāka sāpēt vēl trakāk. Es saķēru vēderu, aiztaisīju acis un pārstāju pildīt uzdevumu. Trenneris mani pamanīja un steigšus pieskrēja pie manīm.
Treneris - kas tev notika?
Atbildi viņš nesaņēma. Treneris palīdzēja man piecelties un lēnā gaitā aiziet līdz telpas otram galam, kur atradās soliņi. Kad man palika nedaudz labāk es gāju atpakaļ trennētias, bet treneris mani apstādināja.
Treneris - ej labāk mājās un atpūties. Šodienai tev pietiks.
Viegli uzsmaidīju kā piekrišanas zīmi un lēnā gaitā devos prom.
Kā Jums pirmā daļa? 😄
