'Savādā'

Prologs.

Mana dzīve ir vienu, vienīgu baiļu pilna. Ne viena patiesa smaida, neviena patiesa prieka. Tikai vienas vienīgas bailes. Es nemūžam neesmu iedomājusies, kā ir smaidīt patiesi.

Mana dzīve vienvārdsakot ir NOŽĒLOJAMA. Vecāki mani neciena, drīzāk jau ienīst... Draugu man nav, jo skolā neeju. Jautājums ir, kāpēc es kā visi normāli cilvēki, neeju skolā? Tādēļ, ka es neesmu, kā visi citi jeb normāla. Mājās es arī neuzturos bieži. Vecāki mani uz mājām ved tikai Svētdienās. Visas pārējās dienas es uzturos mammas sauktajā 'psihenē'.
Visiem liekas, ka esmu nenormāla, man tā neliekas, izņemot brīžus, kad man ir lēkmes. Tad, kad mani ir apņēmusi lēkme, es nekontrolēju ko daru, īsāk sakot es 'psihoju', smejos pilnā balsī, lēkāju un protams, man 'rādas' jeb es redzu to ko citi, nē. Man ir bail pašai no sevis. Tas izklausās dīvaini, bet tā ir. Man ir bail kautko nodarīt sev vai nedoddievs kādam citam.

Pirms laika es gāju skolā, jo nebiju 'traka'. Man bija viss... Mīloši vecāki, draugi un pat skolotāji. Protams, draugi mani apciemoja, tikai tas viss beidzās. Apciemoja viņi mani tikai kādus 3 mēnešus, bet tad vienkārši sāka nākt arvien retāk un retāk, līdz vispār šeit nerādījās. Tagad man ir tikai vecāki, kuri mani ienīst, ārsti, kuri nedara neko citu, kā vien vēnās ielaiž zāles, un protams 'māsiņas' jeb medmāsiņas, kuras man pienes ēdienu un visu citu ko vien vēlos.

Vis ko es vēlos ir parasta pusaudža dzīve. Vai tas ir tik grūti? Izārstēt mani un atgriezt vecajā dzīvē?