'Savādā'

1.Daļa

~ Klāras, jaunkundz, ceļaties! - Pamodos no māsiņas vārdiem.
Neko nesakot atvēru acis un gaidīju, kad mani sāks barot. Jā, es neēdu pati. Manas rokas, kā jau visiem citiem ir sasietas ar trakokreklu. Es nesaprotu, kādēļ tas ir vajadzīgs... Rēzija jeb mana māsiņa paplāti ar ēdienu nolika uz maniem ceļiem, bet pati pieliecās, lai vieglāk varētu mani pabarot. Paskatījos uz paplāti un uz tās ieraudzīju jau tūkstošreižu ēsto auzupārslu putru. Teikšu godīgi, neesmu baigā putras ēdāja, bet vai mani kāds klausas?
~ 12:00 Jūs apciemot ieradīsies vecāki! - Garlaikoti, 'novilka' un paņemdama paplāti ar tukšajiem šķīvjiem aizgāja prom. Neteikšu, ka mana māsiņa ir vislabākā, bet sliktākā arī noteikti nav.

Tikai, kad Rēzija bija pazudusi aiz durvīm, aptvēru viņas vārdus. Vecāki mani apciemos piektdienā? Tam ir jābūt kam ļoti īpašam, jo viņi mani apciemo tikai un vienīgi svētdienās.

•••

~ Sveika... - Ienākot pa palātas durvīm, māte ar mani sasveicinājās.
~ Aha... - 'Novilku' pat nepaskatoties uz viņu.
Ar savu ierašanos mani visvairāk pārsteidza tēvs, jo viņš vienmēr ir bijis pārāk aizņemts ar darba lietām, ka uz slimnīcu mani savākt dažreiz neieradās pat svētdienās.
~ Ko Jums vajag? - Vienaldzīgi, vaicāju, beidzot ieskatījos mātes zaļajās acīs, kuras man atgādināja jautros brīžus divpadsmit gadu vecumā. Acīs sariesās asaras taču es tās savaldīju.
Tēvs grasījās ko teikt, taču es viņu apsteidzu un ar grūtībām izspiedu ~ Lūdzu tagad ejat prom! - Es piecēlos sēdus, taču nesākt bļaut bija ļoti grūti.
Vecāki neizkustējās no vietas un nu bija par vēlu bēgt, jo manas acis vairs neko neredzēja skaidri un es to nespēju izturēt, tāpēc pilnā rīklē iekliedzos. Palātas durvis atsprāga vaļā un jutu, ka pie manis pieskrien ārsts. Redze palika labāka un tad es visu redzēju kā parasti, tikai šoreiz pie manas gultas stāvēja kāds svešinieks. Viņš nāca man tuvāk, un līdz ar to es bļāvu vēl skaļāk. Cilvēks jeb kāds vīrietis bija nonācis man pavisam tuvu līdz vis palika melns.