...viss bija tāpat kā vienmēr,bet citādi.Es sēdēju savā istabā uz milzīgās palodzes,raugoties uz skatu,kuru neredzēšu vairs ilgi.Mans prāts kliedza izmisuma pilnā balsī,bet ķermenis nekustējās ne no vietas.Mans zods atradās uz ceļgaliem un rokas bija apvītas ap kājām.Tā es tur sēdēju-pilnīgi viena un bezpalīdzīga...
D-"Mašīna ir piebraukusi!" Doras balsī bija dzirdams žēlums.
Es neko neatbildēju,pat nepaskatījos uz viņu,taču liku saprast,ka dzirdēju.
Es aizvēru acis un dziļi ievilku šo smaržu,smaržu,kuru kādreiz tik ļoti dievināju,bet tagad...
Atvērusi acis,vēl reizi visu aplūkoju un lēnām norāpos no palodzes.Es biju gaidījusi ko vairāk...Man šķita,ka raudāšu,kliegšu,izjutīšu dusmas,bet nekā,manī šobrīd nav it nekā.
Piegājusi pie durvīm, pagriezos un atkal aplūkoju visu,visu ko 17 gadus esmu tā mīlējusi un saukusi par mājām.Manā sejā nebija nekādu emociju,tikai šis tukšais skatiens.
Es kāpu lejā pa parādes kāpnēm.Mana plauksta slīdēja pa grezno koka apmali.Kalpotāji stāvēja lejā un bezplaīdzīgi noraudzījās.Man riebās šis žēlums ko jutu,man to nevajadzēja,man vispār nevajadzēja neko no šī.
Visu ceļu mašīnā es sēdēju nebilstot ne skaņas,mana galva bija pagriezta uz sāniem un piere atdūrās pret loga stiklu.Es skaitīju katru lāsīti,kura saskārās ar loga virsmu un lēnām pār to noslīdēja.
Pēc divām stundām mašīna apstājās.Pagriezu galvu un manām acīm pavērās "pils",tā bija neticami grezna un liela savrupmāja.Tā pilnīgi kliedza no bagātības un pārpilnības,šī varētu būt katra cilvèka sapņumāja,bet man- elle.
Šoferis atvēra durvis manā pusē un pacietīgi gaidīja līdz es beidzot izkāpu.Uz manu pusi nāca Jakobs ar viesmīlības un laipnuma pilnu smaidu.
J-"Adriana,esi laipni sveicināta savās mājās!"viņš mani apskāva un noskūpstīja uz katra vaiga.
Tagad būtu pieklājigi atdot sveicienu vai vismaz uzsmaidīt,bet...
J-"Nāc ,iesim iekšā!Tu noteikti esi nogurusi pēc tālā ceļa!"viņa rokas apvijās ap maniem pleciem un virzīja mūs uz lielajām ieejas durvīm.
Es nepretojos,tikai paklausīgi gāju uz priekšu
Atveroties durvīm,acis apžilba no pārmērīgās greznības.
Es esmu pie tā pieradusi,taču šobrīd riebums pārvērtās kunkulī,kurš lēnām virzījās uz augšu.
Jakobs mani virzīja uz priekšu līdz bijām nonākuši viesistabā.
J-"Tava istaba ir gandrīz gatava,likšu uznest tavas mantas un pēc mirkļa varēsi iet iekārtoties."
Es tur stāvēju un stulbi skatījos,man nebija ko teikt,ne vārds nepameta manas lūpas.
Pēc brīža es atvēru istabas durvis.Tā bija liela un gaiša.Istabas vidū atradās liela gulta ar baldahīnu,bet vienīgais,kas pievērsa manu uzmanību bija logs,liels ,balts logs,kuram pretī bija balkons.
Es lēnām virzījos uz priekšu.Mana roka sniedzās,lai to atvērtu.Patīkamais vakara dzestrums iesitās man tieši sejā un es uz mirkli aizvēru acis.
Satrūkos no vieglā klauvējiena pie durvīm.
J-"Adriana"tam sekoja klusums,es stāvēju uzgriezusi viņam muguru"Es došos prom,ja tev ,kas vajadzīgs lejā ir Olīvija,viņa sagādās visu nepieciešamo."
Man nav ne jausmas cik ilgi es tur stāvēju,taču pagurums kājās vairs nebija ignorējams.Es devos uz gultu un novilku apavus.Uzlikusi galvu uz spilvena,vēl kādu brīdi biju nomodā,bet tad manas acis aizvērās.
***
Pagāja dažas sekundes līdz es apjautu, ka esmu pamodusies. Visapkārt bija tumsa, bet es dzirdēju soļus un smieklus lejasstāvā.
Nākošajā mirklī mana roka spieda uz leju durvju rokturi, es lēnām gāju uz priekšu līdz nonācu vietā no kuras viss bija redzams. Viņa puskailais augums bija pārliecies pāri kādai glīti ģērbtai brunetei.
Es laikam biju aizkavējusies, jo mūsu acis sastapās un tajā brīdī man aizrāvās elpa, taču viņu tas nekādi nekavēja un nelika justies traucētam.
Mnas emocijas bija neaprakstāmas, es nesapratu vai vispār, ko jutu līdz manus vaigus sāka klāt asaru straumes. Es nosēdos pie durvīm un cieši saspiedu savus ceļgalus.
