pavedieni

Viens: Magnuss

Daudzi laikam nezin stāstu, vai ne? Laikam jau ir variācijas, bet doma ir viena. Trīs Likteņi: tie kontrolē visu dzīvo būtņu dzīvi un nāvi uz šīs pasaules. Trīs Moirai.

Varbūt jūs to iedomājaties kā es mēdzu - trīs vecas, neglītas večas ar vienu aci, ko laida uz apli: visu redzošo aci, kuru viņas izmantoja, lai vērotu mirstīgos, kritizētu viņu dzīves un kontrolētu viņu lēmumus, līdz beidzot izdomātu visu izbeigt. Varbūt kā mazas meitenes, rotaļīgas. Varbūt viņas ir apburošas sievietes, seksuālas un ļaundabīgas. Varbūt arī nē.

Bet viņas tur mūsu pavedienus. Tā saka mīts. Viena vērpj pavedienu, otra to nomēra un trešā to nocērt.

Visam, kas notiek, ir iemesls. Tā taču visi saka, vai ne? Tādēļ varbūt tad, kad viņas mūs kontrolē, viņas to dara mūsu pašu labā. Varbūt.

- K

---

Magnuss

Nejau viss ir dūmi un spoguļi. Labi, kaut kas jau ir, bet nejau viss.

Es piedzimu slimnīcā. Nevis kaut kādā šķūnī, vai rituāla laikā zem pilnmēness, vai kautkas tāds. Es biju gluži kā visi bērni, tā ārsti teica.

Izņemot to, ka es neraudāju.

Kad es sāku ārdīties, es gandrīz tūlīt nomierinājos. Tajā laikā tētis jau bija prom. Viņš negribēja bērnus un divi bija par daudz. Būtu bijis labi pieaugt ar tēvu, bet nu. Vienalga, ne par to ir stāsts.

Mamma teica, ka viņa jau kopš manas dzimšanas zināja, ka man ir Dāvana. Ārsti uztraucās par to, ka es neraudāju un uztraucās par to, ka viņa neuztraucās. Es neraudāju, jo mani mierināja. Ārsti nesaprata. Ārsti viņus neredzēja.

Es pirmo reizi apjēdzu par Dāvanas eksistenci, kad man bija četri gadi. Es pateicu savai vecmāmiņai par Regīnu.

Regīna katru vakaru sēdēja manas gultas kājgalī un dziedāja līdz es iemigu. Viņai bija skaista, smalka balss un gara, sirma bize, kas krita pār viņas kreiso plecu. Viņai mugurā bija sārts naktskrekls ar mežģīņu apmalēm un garām piedurknēm. Viņa bija veca kā mana vecmāmiņa un ap acīm bija grumbas. Tad kad es pavaicāju vecmāmiņai, kādēļ Regīna mani neiedzied miegā kad es guļu vecmāmiņas mājās, viņa bija apmulsusi un piezvanīja manai mammai, kura savukārt pārliecināja viņu, ka man ir iedomu draugs un par to nebija jāuztraucas. Regīna nebija iedomu. To es zināju.

Izrādās, ka Dāvana ir bijusi ģimenē. Vecmāmiņas mammai tā bija. Tas nebija ierasts viņas laikā. Es biju pirmais vīrietis ģimenē ar Dāvanu, bet mamma neteica vecmammai viņas skeptisma dēļ. Viņa uzauga bez mātes, gluži kā es bez tēva.

Mamma turēja to noslēpumā no visiem, izņemot manas māsas, Esteres, un pavēlēja nevienam neteikt par to. Viņa uzstāja, ka viņi nesapratīs. Viņai bija taisnība, bet četrus gadus vecs es tajā neredzēju loģiku, kādēļ sievieti, kura mani katru vakaru midzināja, nekad neviens cits neredzēja.

Tas bija tādēļ, ka viņa bija mirusi.

Man liekas klišeji pašam sevi saukt par garīdznieku, bet es tāds esmu. Es tāds biju. Es spēju redzēt cilvēkus, kas tur nebija - cilvēkus, kas bija nomiruši un nebija turpinājuši ceļu. Ne vienmēr tā bija viņu vaina.

Kad Regīna bija dzīva, viņa dzīvoja mūsu mājā, gulēja istabā, kur bija mana gultiņa un nomira miegā, kamēr vēzis grauza viņas iekšas. Viņai patika bērni, kad bija dzīva, un pat pēc nāves. Viņai bija ģimene, kas māju pameta pēc viņas nāves.

Es slimnīcā neraudāju, jo gari mani mierināja - apmaldījušās mātes, kas nekad nebija turējušas savus bērnus, tā vietā turēja mani. Bet neviens cits to neredzēja.

Es gāju pa ielu un nezināju, kuru redzu tikai es un kurus redz arī citi. Sabiedriskās vietās es nevarēju ne ar vienu runāt pirms kāds cits sāka runāt ar to cilvēku. Man vajadzēja būt drošam, ka viņi bija dzīvi un es nerunāju ar tukšu gaisu, savādāk cilvēki domātu, ka es esmu maniaks. Daži jau tāpat tā domāja.

Es neredzēju tikai mirušos. Es redzēju uzplaiksnījumus, kā kadrus, kas izrauti no filmas, kas malās izplūduši, un tie parādījās virs acs varavīksnenes. Es redzēju, kas notiks.

Es varēju pieskarties kādam un redzēt, ka viņu atlaidīs no darba nākamnedēļ. Man uz ielas uzgrūstos vīrietis un es redzētu viņu slimnīcas gultā, kamēr vēzis nodragā viņa plaušas. Es redzētu bērnu uz šūpolēm un redzētu, ka viņa publicē savu grāmatu.

Es nespēju izvēlēties, ko redzu. Es nevarēju kādam pateikt, kādi būtu loterijas uzvarošie numuri, vai kas uzvarētu Nobela Miera Prēmiju. Tā tas neiet cauri. Negāja. Tā tas negāja cauri.

Es pametu savu Dāvanu. No sākuma es to dievināju. Man patika, ka es varēju aprunāties ar kāda mirušo radinieku un dot atbildes, kuras viņi vēlējās. Varbūt viņi dusmotos, varbūt raudātu, bet šā vai tā zinātu un būtu pateicīgi.

Bet tad es sāku redzēt citas lietas. Es zināju, kur ir pazudis bērns, vai kur atrast līķi. Es informāciju nogādāju policijā, jo man likās, ka jāpalīdz kā vien var. No sākuma neviens mani neuztvēra nopietni. Bet tad, galu galā, viņi saprata, ka man ir taisnība. Cilvēki mani apbrīnoja. Policijas vienības visapkārt valstij man zvanīja, lai es viņiem palīdzētu.

Sanitoru no Masačūsetas nolaupīja. Policijas priekšnieks man piezvanīja un es personīgi satikos ar sanitora dēlu. Es saņēmu viņa roku un redzēju pamestu fermu ārpus pilsētas. Es ieskatījos vīrieša dēla acīs un solīju, ka viņa tēvs atgriezīsies dzīvs. Bet viņš neatgriezās. Viņš bija miris, kad ieradās policija.

Es nevēlējos uzmanību, ko pēc tam ieguvu - skeptisms un naids bija pārāk daudz. Es apzvērēju, ka nekad nevēlējos vēl kādu vīziju vai runāt ar gariem līdz savai pēdējai stundai. Pēc tam pasaule kļuva mierīgāka.

Es pārvācos uz mazu māju Vērmontas ziemeļos, kur neviens mani nepazina. Mamma man sūtīja naudu, lai izdzīvotu, bet es nevarēju atmest ar roku dzīvei. Es sāku savu biznesu un kļuvu par to garīdznieku, pie kura nāca māņticīgas vecas kundzes un sērojošas atraitnes.

Es viņām teicu tieši to, ko viņas gribēja dzirdēt. Un, pat ja viņas bija pateicīgas, es neieguvu tādu pašu laimi pakrūtē, kad viņas man pateicās, jo es biju melis.

Bija apmākusies oktobra diena, kad pie manas mājas durvīm pieklauvēja. Es jau biju ar klientu: atraitni Nensju Beinu. Kad es dzirdēju klauvējienu, es biju aizkaitināts. Es atvainojos un aizgāju lūkot, kas izdomāja izbojāt manu dienu.

Viņš bija gara auguma. Viņa spilgti zilās acis caurdūra manas.

"Magnuss Benets?" Viņš teica bez elpas. "Tu esi tas garīdznieks, vai ne? Man vajag tavu palīdzību."

"Tagad tu te nevari būt," es centos teikt, cik laipni bija iespējams.

"Es kādu meklēju un tev man ir jāpalīdz viņš atrast," vīrietis uzstāja, itkā es nebūtu runājis. Kā man tas riebās.

"Tu nedzirdēji?" Es vaicāju. "Ej prom."