pavedieni

Divi: Reivena

Viņš ir apburošs. Dievība. Ko viņš redz manī?

Es vienmēr zināju, ka esmu gejs. Visām primsskolas meitenēm patika Bārbijas un kleitas, zēniem Hot Wheels un sports. Es zināju, ka biju savādāks. Man tolaik vienkārši nelikās, ka tur būtu kaut kas greizi - nav jau tā, ka tagad būtu. Es vienkārši nesapratu, kādēļ es nepatiku pārējiem bērniem. Nevienam līdz Aidenam. Un aizmirst par randiņiem! Nejau kā geju pusaudzim Teksasas mazpilsētā. Kas tur tāds? Bet augstskolā es dabūju savu tiesu, to es varu teikt. Man vienmēr likās, ka neesmu attiecību tips, bet tad es satiku viņu. Darbā - no visām vietām!

Es neesmu izskatīgs, to es zinu. Piemīlīgs, varbūt. Nekas viņa gaumei. Viņš ir 10/10 un es, kas? 4? Mums nemaz nebija jāsatiekas līdz Aidens mani pēdējā brīdī pārliecināja doties uz Vērmontu un strādāt par nometnes brīvprātīgo. Četri mēneši Zaļā Kalna vasaras nometnē. Man protams vajadzēja manu labāko draugu. Viņš bez manis nodedzinātu tos kalnus. Un tur es viņu satiku! Nometnes vadītāja dēls.

Vai viņš varētu būt īstais? Vai tās kuces tur, debesīs, rausta apkārt manu pavedienu? Es ceru, ka nē.

- K

---

Reivena

Es dzīvoju dzīvi ar nepārejošām galvassāpēm.

Liela daļa no tām ir paģiras. Kad viskijs beidz garšot labi un pārtrauc notrulināt manas smadzenes, es to beigšu dzert. Bet, kad manas smadznes nav nejūtīgas, tās strādā pārāk ātri. Lai vai ko es daru, es atgriežos pie tiem zēniem. Knapi tikuši ārā no saviem pusaudžu gadiem. Joprojām bērni, ja tā padomā.

Viskijs viņus aizdzen uz kādu laiku, bet viņi šā vai tā vienmēr ir atpakaļ. Es domāju par asinīm un zēnu, kuru nekad neatradu. Nolādētais Konors Mērfijs.

Tā ir taisnība, ka aina ar līķi paliek ar tevi. Protams. Tas ir traumējoši lai vai cik līķus tu esi redzējis televīzijā vai grāmatās, vai pat dzīvē. Tas ir sapisti - redzēt ķermeni, kura dzīve tika atņemta. Pat sliktāk ir pazudis cilvēks. Es prāta aizmugurē katru dienu redzu to seju. Man no tā sāp galva. Kur pie velna tu esi?

Tad es biju jauniņā. Pat mūsdienās, būt sievietei policijas departamentā nozīmē pierādīt sevi. Tas bija gadījums, kurā es to taisījos darīt. Es gatavojos pierādīt, ka es neesmu nekādā dāmīte darbam ofisā. Un es to izdarīju, savā ziņā. Mani paaugstināja uz detektīva amatu. Bet visa šī lieta mani joprojām sapiš, kad par to domāju.

Tam vajadzēja būt elementāri. 911 zvans no kaut kādas vasaras nometnes kalnos. Tur nebija zonas - viņiem joprojām bija stacionārie telefoni un vīrietis, kas veica zvanu, histēriski runāja par daudz asinīm - un tur arī bija. Neparasts asiņu daudzums, no kura daļa bija iesūkusies purvainajā zemē, daļa uzsmērēta uz akmeņa, kas šajā gadījumā bija ierocis. Divdesmit piecus gadus vecais Aleksandrs Kirks bija miris, kad ieradāmies. Viņa galvaskausu iesita uz iekšu ar akmeni.

Es atceros, kad biju maza, es skatījos kādu televīzijas programmu par izdzīvotājiem uz pamestas salas. Viens no viņiem izmantoja akmeni, lai izšķaidītu kokosriekstu un iegūtu sulu iekšā. Aleksa Kirka galvaskauss bija kokosrieksta atveidojums un tas lika manam vēderam sagriezties, pat ja man vajadzēja būt izturīgai pret asinīm un iekšām.

Pats sliktākais bija tas, ka viņa puisis bija pazudis - tā mums no sākuma likās. Acīmredzams aizdomās turamais. Miris vīrietis un pazudis draugs? Lieta slēgta. Izņemot to, ka tas nebija tik viegli.

Zvanītājs mūs aizveda līdz līķim. Viņš bija gara auguma un diezgan kaulains. Džonatans? Mediķi mums sekoja. Viņu pasludināja par mirušu. Mans padomdevējs tolaik bija Virsnieks Kolinss.