Meitene ne šodienā

Mazliet par mani!

"Kā jau katru rītu, mani pamodināja mans modinātājs, kurš klusi pie sevis nozvana, jo tam baterijas vecas. Sen neesmu mainījusi, sen neesmu bijusi pilsētā, pēc jaunām baterijām, lai beidzot mans modinātājs skanētu un es...es varētu piecelties normāli. Bet es esmu jau pieradusi. Es esmu parasta lauku skuķe, kurai modinātājs nosīc 5:00 no rīta neatkarīgo no gadalaika, ziema vai vasara, tas ir bez svara. Man parasti pirms skolas, mazās lauku skoliņas, ir jāpadara tik daudz darbi. Jāizslauc govis un jāizved ganos ne tikai govis, bet arī zirgi un aitas. Protams, bija arī dažas cūciņas, bet es necenšos ļoti pietuvināties viņām, jo pie mums viņas ilgi neturas. Dažas pārtikā, bet dažas pārdodam. Skola man ir ļoti maza. Es sapņoju nokļūt lielā, varenā skolā, ar 30 skolēniem klasē.... bet nē, mana ģimene nevar man nodrošināt tik ļoti augstu izglītību. Manā klasē ir labi ja 9 skolēni. Visi ir tik kaitinoši. Visas stundas notiek vienā kabinetā... cilvēki nemainās, ar to es domāju skolotāji un klasesbiedri. Mums visi skolotāji šeit ir vecāki par 60 gadiem un nē, viņi nedomā iet pensijā.."
Ahhh.... es atkal sapratu, ka sapņoju. Es atkal neklausos ko skolotāja tur bubina pie sevis. Es sēžu pašā klases aizmugurē, precizēsim 9 rindā. Skolotāja reti atnāk uz šo galu. Es varu darīt ko gribu, pārbaudes darbos špikot, stundās zīmēt un "sēdēt" telefonā... ā, jā, pareizi, man tač tāds nav. Nu, nevaru jau teikt, ka nav, bet tas ir podziņu telefons jeb kā visiem zināms NOKIA. Es mācos ļoti lielā un slavenā skolā Mičiganā. Klasē ir 35 skolēni..... Jūs man jautājies kapēc? Kas notika? Es varu pateikt visa mana dzīve maninijās pirms 6 gadiem. Es jums aizmirsu pateikt. Man ir tā teikt, tie saldie 16, kā nu kuram. Vismaz man noteikti tie nav saldie. Ja visas meitenes sapņo tik par tām dienām, kad beidzot varēs uzrīkot to slaveno balīti par tiem saldajiem 16, bet kā jau minēju, mana dzīve mainījās jau pirms 6 gadiem. Es tiku sagrauta... ne tikai iekšēji, bet arī ārēji. Mani neviens nevarēja iepriecināt. NEVIENS. Es staigāju kā spoks pa ielām, ka zombijs, kas bija gatavs katram garāmgājējam izēst smadzenes. Tas skan šausmīgi, bet ceru, ka jūs sapratīsiet... es ļoti ceru.......
Bet visssssss vairāk es tiku sagrauta pirms 1 gada... mana sirds salūza un joprojām es nevaru to salīmēt. Es nevienam nevaru uzticēties. Man bail. Bail, ka neviens man neticēs. Meitenes, mīļās, neesat tik stulbas kā es... vienkārši neesat.

Nu ko, esmu ielikusi pirmo daļiņu. Es ļoti ceru, ka Jums patiks. Šis stāsts ir ļofi liels izaicinājums man, jo iepriekš/ aizvien rakstu stāstu par pilnīgi citu tēmu.
♡Mīlu Jūs...♡