Pārmaiņas

chapter 1

Aiz loga līksmi čivināja putni un manā istabā jau atkal tika iesmidzināta rožu smarža.
Es piecēlos sēdus un izberzēju savas acis. Viņas vēl bija pietiekami miglainas, taču man nebija nevienas citas izvēles, kā tikai celties. Mana māte kuru katru brīdi ieradīsies istabā ar brokastu paplāti. Es tās nesauktu par brokastīm. Tās man liek badoties un badoties, taču neko lietas labā es nevaru darīt. Māte man aizliegusi kaut ko piekost. Esmu jau aizmirsusi kraukšķīgo pankūku smaržu, kur nu vēl garšu.
Piepeši manā istabā iebrāzās māte. Kā jau biju domājusi. Viņa līksmi atvēra durvis un ar smaidu uz lūpām manās rokās ieslidināja paplāti ar brokastīm. Es izspiedu vien nieka smaidu un cik vien jauki spēju, izteicu vārdu "paldies".
"Kā tu gulēji, saldumiņ?" - viņa smaidot aizlika manu matu šķipsnu aiz auss.
"Pietiekoši labi," - es izspiedu kārtējo viltus smaidu.
Māte līksmi pasmaidīja un, noskūpstot manu vaigu, aizgāja. Uzreiz, durvīm aizveroties, manā sejā parādījās riebums pret māti. Es negribīgi piespiedu sevi paēst, jo pusdienas saņemšu tikai vēlāk par trijiem.
Paēdot, es noliku paplāti malā un devos sevi, kā māte saka, "uzlabot".
Mani mati bija sapinušies un sakunkuļojušies. Viņi bija pietiekami biezi, tāpēc, katru reizi tos ķemmējot, izjutu nelielas sāpes.
"Vai esi jau gatava, mīļumiņ?" - māte sauca no lejasstāva.
Es neko neatbildēju. Visvairāk man riebās runāt ar viņu. Es katru dienu vēlos, lai viņa man pēkšņi pateiktu - "Varbūt šim visam murgam jābeidzas?" vai arī - "Tev bija taisnība, mums ir jābeidz.", bet no viņas ko tādu būtu tikpat neispējami dzirdēt, kā no zivs sagaidīt kaut vārdu.
"Rūgenda!" - māte iesaucās.
"Es jau ğērbjos!" - es cik vien laipni atsaucu.
Pēc kāda laiciņa es nonācu lejā, kur mani jau gaidīja māte.
"Rūgenda, kas tev ir virsū?" - viņa izbolīja acis.
"Parasts krekls, džinsu bikses un vējjaka." - es noteicu, ja pat zināju ko viņa ar to domāja.
"Mīļumiņ, es jau neesmu tik akla, lai to neredzētu, bet varbūt tu varētu pārğērbties? Varbūt uzvilkt kaut ko labāku?" - viņa lūdzās.
"Es tāpat tur pārvilkšu drēbes." - es noteicu un izgāju no mājas.
Raitā solī devos uz mūsu auto mašīnas pusi un paķēru rokturi.
"Mīļumiņ, vai tu tiešām domā, ka es būšu tik negudra, ka atstāšu auto mašīnu neaizvērtu?" - māte iznākot no mājas iesmējās.
Es tikai smagi nopūtos un sagaidot pīkstienu, ielecu automobīlī un pati pat nedomājot aizcērtu durvis.
"Rūgenda!" - māte nikni iesaucās.
"Piedod," - es nokāru galvu.
"Savu slikto garastāvokli vari paturēt pie sevis! Mans auto nav nekāds boksa maiss!" - viņa nerimās.
Es tikai nogūlos uz automobīļa stikla un lūkojos cauri logam visa ceļa garumā.
***
"Rūgenda, mēs esam klāt." - es dzirdēju māti sakām.
Likās, ka to esmu nosapņojusi, bet izrādās, ka es maldījos.
"Rūgenda!" - nošņācoties viņa izkāpa no mašīnas un aizcrita durvis pietiekami stirpi, lai logs, uz kura atspiedos, norībētu.
Es aši atvēru acis un, izberzējot tās, izkāpu no mašīnas.
Te nu mēs bijām. Kārtējā skaistuma konkursā, kurā protams piedalījos es, nevis mana māte. Man nekad nav paticis šis viss. Esmu to simtiem reižu teikusi mātei, bet viņa to neņem galvā.
Nopūtos un devos iekšā. Cilvēki, smaidīdami? mani sagaidīja un pavadīja līdz manai telpai.

"Sveika, Rūgenda, novēlam tev kārtējo uzvaru šīsdienas konkursā!" - kāda sieviete iesaucās.
Mātes noīrētā vizāžiste jau mani tur gaidīja. Viņa bija vienīgā lieta, kas man spēja patikt šajā visā konkursā. Nu ja neskaita mazos cepumus, kurus dažreiz klusām pagrābju no cienastu galda.
"Sveika, Rūgenda. Diemžēl šodien cepumu nav. Autumna tos lika novākt, jo uzzināja, ka tu tos mēdz piekost pirms uznākšanas." - viņa apskāva mani.
"Vai kādreiz mana māte ļaus man vismaz kaut ko, kas man patīk?" - es vaimanājot iekritu krēslā un ļāvu Zojai ķerties pie darba.
"Tātad tu neesi mēğinājusi ar viņu atkal parunāt par šo visu." - viņa nopūtās.
"Mēğināt jau varu visulaiku, bet vai būs manis patīkams rezultāts? Nē." - es teicu.
"Bet varbūt šoreiz būs savādāk!" - viņa nerimās.
Es pasmaidīju, bet noliedzoši pakratīju galvu. Mana māte vienmēr ir bijusi spītīga. Ja viņa to vēlas, viņa to saņem. Viņai neinteresē mans viedoklis. Viņa vēlas gūt uzvaras un kļūt slavena. Tāds ir viņas dzīves mērķis.
"Sveika, Rūgenda!" - Tobiass ienākot telpā iesaucās.
Viņš pienāca man klāt un mēs cieši apskāvāmies. Tobiass ir mans stilists. Viņš ir vēl viens saulstariņš visā šajā lietā. Viņš vienmēr ir atbalstījis mani, manus pieņēmumus un lēmumus.
"Kā tev sokas ar Autmunas lietu?" - viņš jautāja šķirstot manus skatuves tērpus.
"Nekā. Šaubos vai vispār kas vēl var sanākt, jo šodien viņa šņāca kā čūska pret mani." - es stāstīju.
"Varbūt tas ir progress?" - viņš smaidot jautāja.
"Nedomāju viss." - es nopūtos un ērtāk iegūlos krēslā.
Turpinājās tikai klusums. Tobiass turpināja pieskaņot dažādus drēbju gabalus, bet Zoja turpināja veidot man matu frizūru un gatavojās jau ķerties arī pie sejas.
***
"Kad uzej uz skatuves, tad saki šo, labi, mīļumiņ?" - māte, pasniedzot man kādu sārtu lapiņu, teica.
Es pie sevis nopūtos. Pasmaidīju mātei pretī un saprotoši pakratīju galvu. Viņa līksmi izgāja no telpas un es lēnām atlocīju iedoto lapiņu. Teksts bija tieši tāds pats kā visas iepriekšējās reizes.
"Mani sauc Rūgenda Svoitone. Mans vecums ir sešpadsmit gadi. Man patīk garas izjādes ar zirgiem. Vairāk pie sirds man iet balets. Es mīlu griezties dejās un vilkt apburošos baleta tērpus."
Jau atkal smagi nopūtos. Es nekad neesmu gājusi izjāt ar zirgu, kur nu vēl dejot baletu.
Ieskatījos atkal spogulī. Man gribējās kliegt. Mirdzošā kleita visas telpas garumā, kā arī platumā, man uzdzina sliktu pašsajūtu. Es vēlējos būt atpakaļ mājās. Vēlējos sēdēt savā satīna naktskreklā un, ietinusies segā, iedzert tēju... Vai kafiju. Man jau bija gluži vienalga, jo to neesmu dzērusi tikpat sen, cik neesmu iekoduies kraukšķīgajās pankūkās.
Mana seja jutās vienkārši briesmīgi. Simtiem slāņu dārgas kosmētikas šajā brīdī atradās uz tās. Manos biezajos matos bija ieliktas simtiem matu sprādžu. Pirmajās reizēs tā visa konstrukcija bija sāpīga, taču tagad vairs nekas nebija jūtams.
Šajā mirklī es vēlētos saplēst kleitu un pārplēst pērļu krelles, kas rotāja manu kaklu.
"Ak, mīļumiņ, tu izskaties tik pieaugusi šajā kleitā. Tu esi tik skaista, Rūgend." - viņa teica.
No malas liktos, ka viņa tūlīt sāks no prieka raudāt, taču jau atkal tas likās pārāk samākslots.
"Labi, tu esi nākamā, Rūgend. Kad uzej uz skatuves neaizmirsti smaidīt un glīti doties līdz skatuves centram. Beigās neaizmirsti pakniksēt." - māte nopietni stāstīja.
"Viņi pat nemanīs, ka pakniksēju, dēļ kleitas." - es nomurmināju.
"Rūgenda, neliec man atkal kļūt niknai!" - viņa iespējami klusi nokliedzās.
Māte meistarīgi pagriezās un izgāja no telpas. Viegli nopūtos. Saņēmu kuplo kleitu rokās un centos neko neapgāzt ejot līdz durvīm. Bija nelielas problēmas atvērt durvis, taču māte laikam stāvēja aiz durvīm, jo tās bija atvērusi un palīdzējusi man uzkāpt uz skatuves.
Uzkāpjot uz skatuves es jutu karstumu no spožajām lampām. Man neuzdzina tas nekādu uztraukumu. Pat lielais pūlis ne. Cik vien eleganti aizgāju līdz skatuves centram. Neaizmirsu arī par smaidu. To vienmēr turēju uz lūpām.
"Mani sauc Rūgenda Svoitone. Mans vecums ir sešpadsmit gadi. Man patīk garas izjādes ar zirgiem. Vairāk pie sirds man iet balets. Es mīlu griezties dejās un vilkt apburošos baleta tērpus." - es stāstīju.
Nobeidzu visu ar kniksi, kā jau māte teica. Pēc tā bija dzirdami simtiem applausu un klaigu. Uzreiz nogāju no skatuves, pa otru pusi, un tur jau mani gaidīja līksmā māte.
"Tu biji tik satriecoša uz skatuves. Un vai tu dzirdēji, kā visi gavilēja? Nešaubos, ka arī šoreiz mēs spēsim uzveikt pārējos skuķus. Nesaprotu, ko viņu mātes atradušas viņās." - viņa ņurdēja.
Es nopūtos. Man nekad nav patikušas šīs viņas runas. Ko tad viņa tādu ir atradusi manī? Esmu pilnīgi tāda pati kā visas citas.
Devāmies atpakaļ uz manu telpu un gaidījām to stundu, kad beidzot apkopotie rezultāti tiks izteikti.
Mēs sēdējām telpā un malkojām tasi tējas. Ik pa laikam māte sarunājās ar Tobiasu un Zoju par nākamajiem tērpiem un grimiem.
Es vēlējos kaut laiks ārāk paietu un es varētu novilkt šo briesmīgo kleitu un atbrīvot savus matus no visām sprādzēm.
"Cik ilgi vēl jāgaida?" - es palūkojos uz mātes.
"Vēl tikai stunda, dārgumiņ." - māte pasmaidīja un iemalkoja tasi tējas.
***
"Un pirmo vietu saņem Rūgenda Svoitone!" - vadītājs iesaucās un tam sekoja simtiem skaļu applausu.
Visi applaudēja stāvot kājās, it kā dzirdētu skaistu uzrunu. Tas likās smieklīgi, jo neko godam labu es neizdarīju. Es tikai uznācu uz skatuves, pārstāstīju savu tekstu un tagad biju pirmās vietas ieguvēja.
Man uzlika galvā kroni un pasniedza ziedus ar trofeju. Es mākslīgi smaidīju un lēnām nogāju no skatuves.
Smaids, kā akmens, nokrita no sejas uzreiz kā nozudu aizskatuvē. Beidzot varēju apğērbties ērtākās drēbēs un izlaist brīvībā matus. Notīrīt visu savu kosmētiku un, iesēžoties mātes auto, doties mājās, uz savu mīļo, jauko istabu. Bet tad pēkšņi es sajutu roku uz sava pleca. Pagriežoties es pamanīju skaistu puisi. Es apmulsu un lēnām jutu kā nosarkstu un sajutu degošo karstumu ausīs.
"Sveika, Rūgenda. Tu šodien izskatījies satriecoši." - puisis mani kautrīgi uzrunāja.
"Paldies tev liels." - vēl joprojām samulsusi skatījos uz viņu.
Viņa skaistās, smaragdzaļās acis vai urbās man cauri. Jutu kā jau atkal nosarkstu. Redzot puiša samulsušo seju, es domāju kā labāk iziet no situācijas, taču nekas labs prātā nenāca. Tā vien klusums virmuļoja mums apkārt un sārtums abu vaigos kļuva vēl košāks.
"Tad... Tiekamies nākamajā konkursā?" - viņš kautrīgi pasmaidīja.
"Ar lielāko prieku." - es maigi pasmaidīju puisim un noskatījos kā viņš pazūd no mana acu skatiena.