Kārtējais rīts, kurā es pamostos, uz palodzes. Klēpī atrodoties rozā piltspalva, un kladīte ar ziliem putniem. Es noliecos lejā lai uzvilktu, savas laiviņas. Uzvelkot tās devos, uz vannasistabu, lai noskalotu, savu lipīgo seju, jo naktī raudāju.
Sadzirdēju, pie balkona loga atsitās, kāda smaga skaņa.
Izejot no vannasistabas māte skrēja, uz balkona pusi
"vācies prom jaunieti."-Māte aurojās, pa visu namu.
"Māt izsbeidz, tas ir smieklīgi."-Es aizcērtot balkona durvis saciju, un devos lejā. Centos atvērt pagalma durvis.
"Tu nekur nedosies."-Māte paņemot atslēgu, no galda devās prom. ''Kerolija tika velreiz sagrauta. Māte uskata vel jorpojām, kad viņa ir maz bērns.''
"Es nēsmu maz bērns."-Es nobļāvu, un atspārdiju kāju pret durvīm. Kāja sāka mežonīgi sāpet. Es klibojot uzkāpu, uz istabu. Atcirtu balkona durvis un apsēdos, uz viena no krēlsiem, kas atradās, uz balkona kopā, ar galdiņu. Uzcēlu bikšu galu, līdz dzeļ galam. Apskatiju brūci, gar potīti tecēja asins lāses. Apsaitēju kāju, un apskatijos vai cilvēks kurš atnāca vel te ir.
***
Uzvilku Baltu blūzi, un rozā svārkus. Pieliecos, lai paņemtu savas baltās laiviņas, un nokāpu lejā līdz ēdam istabai.
Atvilku krēslu, no galda un apsēdos. Iekodu vienu gabaliņu vistas, un iedzēru malku ūdens.
"Kerolij aizmirsti visu, visu par došanos prom, no mājām."-Māte nocirta.
Es piecēlos, no krēsla.
"Man pazuda apetīte."-Es noteicu, un devos, uz istabu.
❤💫
Paldies, kad lasīji.💕 Nieka vien 216 vārdus.💫
YOU ARE READING
GabrielasStory
ActionŠis, ir mans pirmais stāsts Wattpad'a. Es ļoti ceru, kad tev patika. Isaki domās komentarā.💘
