Starp Rēgiem

1. Nodaļa

Galvu nodūrusi, lēni eju ar grāmatām rokās pa skolas gaiteni no sava skapīša uz klasi. Apkārt visi sarunājas, sačukstas un smejas par mani. Kā jau vienmēr. Nu jā, viņi visi domā, ka esmu kaut kāds krīps.

Es piespiežu grāmatas sev ciešāk klāt pie krūtīm. Es nevaru raudāt. Tikai ne tagad. Es dziļi ieelpoju, noriju kaklā sakāpušo asaru kamolu un turpinu iet uz klasi. Ienīstu šo skolu.

Gaiteņa malā pie sava skapīša gozās Bella ar savu svītu. Viņa ir kā skolas karaliene. Logans - Bellas puisis stāv viņai blakus, aplicis roku tai iedomīgajai lellei ap vidukli. No šī skata man paliek šķērmi.

Ketlīna un Delaila, kā jau viņas labākās draudzenes, stāv Bellai aiz muguras un pēta viena otras lakotos nagus. Cacas! Viņas sevi uzskata par skaistuma karalienēm un supermodelēm. 

Nu labi, viņas tik tiešām izskatās kā modeles, bet var jau normāli uzvesties un nepazemot citus.

Bellai ir iesauļojusies āda, gari, zeltaini mati un dzidri zilas acis. Viņa varētu būt laba modele. Pat augums viņai ir atbilstošs. Ketlīnai arī ir iesauļota āda, bet ne tik ļoti. Viņai ir gari, brūni mati, kas izceļ viņas zaļās acis.

Delaila atšķiras no viņām visām. Delailai ir gaiša āda, melni mati un neizteiktas, saltas, pelēkas acis. Viņa ir nedaudz īsāka par Bellu un Ketlīnu, bet neskatoties uz to, viņa ir ļoti skaista.

Bet es... Es esmu kā pelēkā pele. Necils augums, zaļas acis un blondi mati, kas ar manu bālo ādu galīgi nesaskan. Esmu maza auguma, knapi pāri metram sešdesmit.

Pirms tēta nāves es nēsāju svārkus ar blūzītēm un skaistas kleitas, bet nu jau man ir pilnīgi vienalga, kas man mugurā. Tagad es valkāju vienkāršus, gaišus džinsus ar sporta džemperiem un Vans kedām. Es atteicos no laiviņām un augstpapēžu kurpēm. Tad es biju pilsētas mēra meita, un man vajadzēja atbilstoši izskatīties, bet tagad, bez tēva, manai dzīvei nav jēgas. Es biju viņa mazā princesīte, bet tagad es esmu nekas. Tukša vieta. Es arī jūtos kā iztukšota.

Nesaprotu, kā es agrāk varēju ar Bellu, Delailu un Ketlīnu draudzēties. Bet viņas ne vienmēr bija tādas dīvas kā tagad.

Agrāk Bella bija normāla. Mēs kopā pavadījām daudz laika: gājām uz picēriju, karnevāliem. Skatījāmies filmas cauru nakti.

Tagad pat nepateiksi, ka mēs četratā bijām labākās draudzenes. Bet viss mainījās, kad es zaudēju tēti - vistuvāko cilvēku pasaulē.

Ar māti man nav tik labas attiecības. Viņa pēc tēta nāves noslēdzās no apkārtējās pasaules un aizmirsa pat par savu miesīgo meitu. Viņa visu laiku pavada darbā, lai pēc iespējas mazāk uzturētos mājās.

Pēkšņi mana kāja aizķeras aiz kaut kā, un es ar milzīgu troksni nogāžos uz zemes. Tā arī pārtrūkst mans domu gājiens.

"Ups... Nesasities?" Bella ar ņirdzošu smaidu jautā. Čūska.

"Nē. Viss labi," es klusi noņurdu sev zem deguna. Galvenais savaldīties un nepateikt kaut ko rupju. Citādi paliks vēl sliktāk.

"Tev palīdzēt?" Viņa jautā un pastiepj man roku. Es jau grasos to satvert, kad Bella ātri atrauj savu plaukstu.

"Piedod, negribu rokas smērēt." Bella sāk smieties un ar kāju pasper manas grāmatas kādu metru uz priekšu.

Man pār vaigiem sāk tecēt asaras. Stundas vēl nav īsti sākušās, bet es vairs nevaru izturēt šajā ellē. Es ātri paķeru savas mantas un skrienu prom.

Paņemu savu vējjaku no skapīša un izskrienu ārā no skolas. Debesis ir apmākušās; smagi, pelēki mākoņi nosedz sauli. Jauki, vēl lietus līst.

Es lēni eju uz mājām, vēl joprojām raudādama. Kāpēc visi apsmej tieši mani? It kā man nepietiek ar to, ka man tētis nomira. To visi zina, bet kur līdzjūtība?! Bella ar Ketlīnu un Delailu mani pameta. Labākās draudzenes skaitās. Agrāk visi baidījās uz mani greizi paskatīties, jo es taču biju mēra meita! Pēc viņa nāves es noslēdzos sevī, un apkārtējie drīz vien saprata, ka var mani pazemot. Jo es klusēšu. Es nevienam neko neteikšu. Un kāda tam jēga? Kāda jēga runāt, ja mani nedzird?

Es noslauku asaras no vaigiem un kaut cik nomierinos. Taču mans miers nav ilgs.

Negaidot milzīgā ātrumā garām pabrauc fūre, mani apšļakstot. Manas kājas ir viscaur slapjas un virsjaka ir dubļainā ūdenī. No maniem matiem pil ūdens.

Es atkal sāku raudāt, viss iekšā manī plīst un sāp. Tāda ir sajūta, kad lūst sirds un šķeļas dvēsele. Sīkos gabaliņos.

Esat kādreiz mēģinājuši salīmēt sadauzītu šķīvi? Diez ko smuki nesanāca, vai ne? Tāpat ir ar mani. Nav pat jēgas mani glābt. Esmu saduzusi.

Ieeju mājās un taisnā ceļā dodos uz vannasistabu. Vajag izmazgāt dubļus no matiem. Būtu labi, ja arī pazemojumu un kaunu varētu vienkārši noskalot.

Kādu stundu stāvu dušā zem karsta ūdens. Esmu mitējusies raudāt, bet acis man noteikti būs uzpampušas. Izmazgāju matus un beidzot izlienu no dušas. Ietinu matus dvielī un eju uz savu istabu.

Saģērbjos, paņemu datoru un ielienu gultā. Kad atveru to, man izlec tas raksts par dzimumzīmēm. Es vēlreiz pārlasu to. Vakar es tā arī neapskatīju to sīkāk, bet šodien es gribu papētīt vairāk. Tāpat nav ko darīt.

Man nav ne jausmas, cikos mamma atbrauks. Dažreiz viņa vispār neatbrauc. Godīgi sakot, tā pat arī ir labāk.

Es pārlasu rakstu un nopūšos.

Nu ko, varbūt man arī ir dzimumzīmīte virs ceļa, bet spēju noteikti nekādu nav. Jau atkal dzīve mani pieviļ. Tā ienīst mani līdz sirds dziļumiem.

Es sāku meklēt internetā, kā izsaukt rēgus. Pentagrammas, melnas sveces... Skaidrs, kurp tas viss aiziet.

Es aizcērtu datoru un nometu to turpat gultā. Pamēģināt jau var.

Saka, ka mūsu pasauli no garu pasaules šķir plīvurs. Reizēm tas ir biezāks, reizēm plānāks, bet galvenais ir to pašķirt un pasniegt roku garam, lai tas pieķeras un atnāk uz šo pasauli.

Vismaz es tā domāju.

Es pieeju pie spoguļa un domīgi lūkojos tajā. Spogulis arī var kalpot kā portāls starp abām pasaulēm.

Es nedaru neko, neskaitu maģiskus vārdus, nededzinu sveces. Vienkārši veros savā spoguļattēlā, gaidīdama.

Bet ko es gaidu... to es nezinu. Brīnumu? To, ka pēkšņi spogulis iemirdzēsies un tajā parādīsies gars?

Lai nu kā, nekas nenotiek.

Bet es gribu, lai kāds parādās.

Es gribu, lai jebkas parādās.