-Un tā,-sacīja Špotiks,-ir Anabelle.
Es ceru,ka jūs palīdzēsiet viņai ātri iejusties mūsu skolā.
Es ļoti labi aceros to dienu,kad Anabelle ienāca mūsu klasē.Kas tā bija par dienu,to gan vairs nevaru atminēties ,jo toreiz mums bija cits stundu plāns ,bet tas arī notika maijā.Pirmā stunda mums bija pie Špotija,un es sēdēju pie atvērta loga un centos putnu čivināšanā saklausīt strazda balsi.Kāds bija teicis,ka vecajā gobā,kas aug mūsu skolas pagalmā,esot daudz strazdu.
Špotijs ir mūsu klases audzinātājs.Pērn viņš mums pasniedza vācu valodu.Špotijs bija aplicis Anabellei roku ap pleciem ,tāpēc es varēju redzēt vienīgi kuplu sarkanbrūnu sprogu ērkuli,kas nosedza viņas seju un pleciem, kā arī lielāko daļu no auguma. Viņas mati bija fantastiski.
-Kā tev šķiet -vai tie ir ilgviļņi ?-nočukstēja Tīlika,kas sēdēja man aiz muguras.
Es pamāju .Tādus matus varēja dabūt ,tikai ieliekot ilgviļņus. Nevienam cilvēkam nebija tādas dabas dotas krēpes, vismaz nevienam ,kas līdz šim bija pārkāpis mūsu skolas slieksni.
