Sveiki, sveiki!✌
Komentāros zem maniem stāstiem daži bija jautājuši vai plānoju veidot blogu... Domāju tagad atbilde ir visai skaidra 😄
Pirmo rakstu es nolēmu veltīt rakstīšanas paradumiem. Domāju, katram, kurš raksta stāstus vai grāmatas, laika gaitā ir izveidojušies īpatnēji paradumi, sava veida rutīna. Es nolēmu padalīties arī ar savām "dīvainībām".
1. Tēja. Obligāti.
Es esmu tējas narkomāns. Nopietni, es nespēju atsaukt atmiņā dienu, kad nebūtu to dzērusi. Īpaši daudz tā aiziet, kad rakstu. Ir bijuši gadījumi, kad es atviegloti izelpoju, daļa pabeigta, paskatos apkārt un saprotu, ka šajā laikā izdzēru 8 krūzes melnās tējas! 8! Es to pat neievēroju. Šī iemesla dēļ mana mamma, kura ļoti atbalsta mani šajā rakstīšanas lietā, regulāri iepērk melno tēju, lai man tās nekad netrūktu. Uz ledusskapja stāv vesela kaste ar manām tējām.
2. Tēja nav parasta
Es jau gribēju rakstīt nākamo punktu, kad atcerējos, ka es tak pat 8 tējas krūzes divu stundu laikā varu padarīt vēl dīvainākas. Es vienmēr dzeru tēju no salmiņa. Nedomāju, ka tas nāk par labu manai veselībai, bet tas ir fakts. Kad tēja ir uzvarīta, es vienmēr pievienoju salmiņu. Varbūt tā nešķiet, bet, lai padzertos no krūzes ir jāpieliek lielas pūles. Salmiņš atvieglo šo uzdevumu un man nav jānovēršas no rakstīšanas...
3. Mūzika.
Klusums mani biedē, es nespēju rakstīt klusumā, kas ir dīvaini, ņemot vērā, ka vairums gadījumu es nemaz nedzirdu mūziku. Kad es rakstu, es pilnībā iegrimstu tekstā, apkārtne uz kādu laiku izzūd. Es nemaz nedzirdu blakus skaņas, bet tajā pašā laikā nepieļauju gadījumus, kad to nav. Nezinu, mani vienkārši savādi biedē klusums, man sākas paranoja, ka istabā ir vēl kāds :D
4. Rakstnieks – vampīrs
Mana iedvesma vienmēr gaida vakaru. Domāju, būsiet ievērojuši, ka gandrīz vienmēr daļas iznāk tieši tuvāk naktij. Pat tad, kad dienas laikā es neko īpašu nedaru, es tik un tā rakstu vakarā, tad tas notiek daudz vieglāk. Es varu stundām ilgi nomocīties ar daļu dienas laikā, bet vakarā piesēsties un ātri visu uzrakstīt, it kā tas nebūtu nekas grūts. Vakaros apkārtne ir mierīgāka, neviens netraucē, visi pa dienu izjustie satraukumi ir zuduši, un es varu netraucēti rakstīt.
5. Līmlapiņas VISUR
Šis ir salīdzinoši jauns paradums. Pēc "Izdzīvot pēc sapņa" uzrakstīšanas es iegāju veikalā un nopirku 3 dažāda veida līmlapiņas. Uz zaļajām es uzrakstīju gramatikas likumus, kurus mēdzu aizmirst, oranžās kalpo, lai es neaizmirstu stāstā svarīgos aspektus – varoņu izskatu, vecumu, dīvainos paradumus vai frāzes. Trešās līmlapiņas ir daudzkrāsainas, taču tām ir vienāda bultiņveida forma. Tās es izmantoju, lai neaizmirstu lietas, kuras obligāti būs jāpiemin un jāpaskaidro nākošajās daļās. Kopumā sanāk, ka siena aiz datora ir klāta zaļām, oranžām līmlapiņām, bet datora monitors cieš no bultiņām.
6. Galvenais ir pierakstīt, ne atcerēties.
Kad notiek jauna stāsta plānošana, domas mainās gaismas ātrumā, bet es vienmēr tās pierakstu speciālā kladē. Tajā tiek ierakstītas visas idejas, varoņu apraksti, īpašības, plāni uz galvenajiem notikumiem. Tas palīdz atcerēties un neaizmirst neko svarīgu. Ja es kaut ko piemirstu, es vienmēr varu atrast atbildi tur. Pēc savas pieredzes varu pateikt, ka rakstīt stāstu bez skaidra plāna nav tā labākā doma.
7. Durvis – ciet
Šo faktu var attiecināt ne tikai uz rakstīšanu, bet arī uz manu ikdienu kopumā. Es nevaru ciest, kad istabas durvis ir vaļā. Es zaudēju spēju koncentrēties, man visu laiku šķiet, ka kāds mani vēro. Pat ja es zinu, ka mājās esmu viena, durvīm ir jābūt aizvērtām.
8. Idejas nelaikā
Godīgi sakot, es vienmēr esmu bijusi labāka rakstīšanā, nekā sižeta izveidē. Man ir ļoti grūti izdomāt oriģinālu ideju, izdomāt ko interesantu. Ja tas tomēr notiek, tad tas vienmēr ir nelaikā – dušā, stundā vai brīdī, kad apziņa jau gandrīz guļ. Man ir bijuši gadījumi, kad kontroldarba laikā es sāku kā traka rakstīt stāsta ideju uz rokas ;d
9. Augstākā mode
Vēl viena dīvainība – es nespēju uzrakstīt ko sakarīgu, ja esmu ģērbusies skolas apģērbā. Nekādu džinsu, blūžu, tikai siltas pidžamas vai halātiņi. Galvenais, lai ir silti un ērti.
10. Kaķi – prom
Nevajag mani vainot cietsirdīgā attieksmē pret mājdzīvniekiem, bet es vienkārši NEVARU koncentrēties, ja kāds no tiem briesmoņiem ir istabā. Viens kaķis ir ļoti iemīlējis puķi, kas stāv datoristabā uz palodzes. Nav jau manas puķes, man jau vienalga... būtu, ja vien par nograuztajām puķēm es nedabūtu pa galvu no mammas. Otram kaķim ir divi garastāvokļi:
1)Saimniec, es tevi tik ļoti mīlu! Ļauj, es pastaigāšu pa tavu klaviatūru vai, vēl labāk, nogulšos uz tās! Es zinu, ka tu mani mīli, lūdzu, paglaudi mani! Es staigāšu pa galdu, ar savu biezo spalvu aizsedzot tev skatu, spalva lidos uz visām pusēm, tu nespēsi normāli elpot! Tā ir mīlestība!!!
Vai arī...
2)NOST NO MANA CEĻA! ES GĀZĪŠU VISU, NEVIENA TĒJAS KRŪZE NEPĀRDZĪVOS TO!!!
Trešais kaķis ar vislielāko prieku ienāks istabā, pasēdēs šeit pāris minūtes, tad sāks skaļi ņaudēt un plēst tapetes līdz izlaidīšu viņu ārā. Pēc vēl piecām minūtēm viņš prasīsies atpakaļ.
Īsāk sakot, kaķi nebūs īstie kompanjoni. Viņiem patīk novērst manu uzmanību, kas nav diez ko forši, kad tu centies uzrakstīt daļu. Man arī īpaši nepatīk, kad telpā atrodas citi cilvēki, ja mēģinu rakstīt. Tas novērš uzmanību. Jāsaka gan, dažreiz, kad es nekādi nevaru saņemties uz rakstīšanu, internets novērš manas domas, es speciāli lūdzu mammu, lai viņa kādu laiciņu pasēž datoristabā. Tad es zinu, ka nevaru tik ilgi vienkārši skatīties YouTube video :D
Tādi ir mani dīvainie rakstīšanas paradumi. Kādi ir jums? Vai kāds punkts sakrita ar jums? Komentāros var brīvi izteikties :)
Uz drīzu tikšanos!
YOU ARE READING
DZĪVES BURTI /blogs
RandomVairums lasītāju ir raduši lasīt par manis izdomātajām pasaulēm, bet es nolēmu padalīties ar daļu no savas reālās dzīves. Šeit es rakstīšu visdažādākās lietas, tam visam pat nevar rast kopīgu nosaukumu. Būs raksti par rakstīšanu, grāmatām un visu wa...
