Brauc. Tieši tik vienkārši bija atbildējusi Šārona, kad es ieminējos par savu trako ideju.
Sarkanais Dodge pikaps ducināja cauri Denali Nacionālajam parkam. Kravas kastē žvadzēja sniega ķēdes. Par šādu mašīnu man nācās atdot pārāk daudz dolāru, bet "Rob's Cars" autoplacī atteicās pārdot mazāku ekonomisko auto. "Tu nekur neizbrauksi, puikiņ," uzzinājis manu mērķi, nosmīnēja vīrs ar platu seju un iespieda man rokā apbružātu atslēgu. Plača īpašnieks Robs, ko daudzi forumā bija ieteikuši kā vienu no uzticamākajiem auto tirgotājiem Ankoridžā, atstāja zinoša vīra iespaidu. "Es zinu to reģionu. Aļaska nepiedod pārgalvību," viņš paskaidroja, redzot manu vilcināšanos. "Re, iedošu vēl šo," Robs laipni nosmēja un iespieda man rokā viskija pudeli. "Kad aizbrauksi galā, sasildīsies." Es nevarēju atteikties, jo tad es atteiktos no sava mērķa. Par atlikušo naudu iepildīju degvielu un cerēju, ka ar to pietiks rijīgajam amerikāņu motoram.
Šārona dzīvoja 500 jūdzes uz ziemeļiem no Ankoridžas pie Jukonas upes. Izbraucot uz Parka maģistrāles, ceļmalas abas puses rotāja koši rozā ugunspuķes. Tās kalpojot kā vietējais kalendārs – kad atvērās vārpas pēdējais zieds, tad vasara bija beigusies. Šobrīd pilnos ziedos plauka puse no katras sārtās vārpas. Tālumā skatam pavērās Denali kalnu grēda, atgādinot par klātesošo dabas varenību. Aļaskas plašumi bija prātam neaptverami. Man kā eiropietim astoņu stundu brauciens šķita tāls, bet te tas bija sīkums. GPS navigators zīmēja līniju cauri Denali parkam, Fērbanksai, līdz pat Stīvensvilidžai. 500 jūdzes – un tas bija tikai ceļa sākums.
Šārona bija ducīga paskata mazrunīga sieviete, kuras sejas vaibstos savu vietu bija atraduši Aļaskas iekšienes vēji un skarbais klimats. Jau pirmajā dienā viņa mani iepazīstināja ar suņiem. Tiem pašiem, kuru attēli bija mani apbūruši Instagram, liekot spert tik pārgalvīgu soli un triekties pāri visai pasaulei.
"Argo un Era, muskuļi," Šārona norādīja uz diviem varena auguma malamutiem. "Knipijs un Margo, Mazais, Džeina, Saltijs, Rufuss, Burkāns, Rema, Debija, tā ir komanda" viņa katram sunim veltīja tikai dažus vārdus, tomēr platā sievietes plauksta uz to pakaušiem nogūla viegli un gaidīti. "Un šī ir Džiliana, mana vadone." Šārona notupās pie vienīgās baltās sunes un sabužināja viņas spalvu. Džiliana nolaizīja saimnieces seju, mīlestībā iesmilkstējās, bet uz mani paskatījās tikai ar baltu aci. Šārona vēl brīdi bužināja sunes skaustu un klusām ar to sarunājās. Džiliana uzmanīgi klausījās un piespieda purnu pie saimnieces kakla, bet es tikmēr apskatīju apkārtni – tālāk esošās tukšās suņu būdas, vairākas šķūņu tipa celtnes un visuresošās egļu galotnes aiz nelielās saimniecības ēku jumtiem.
Ar to arī iepazīšanās beidzās. Savā ziņā jutos vīlies. Instagram attēlos suņi šķita kā ģimenes locekļi, laimīgi dzīvnieki Aļaskas sniegos. Te viņi sēdēja katrs pie savas būdas, piesieti ķēdēs, un no saimnieces saņēma tikai mazumiņu. Vai es kļūdījos?
Šārona bija piecēlusies un devās atpakaļ uz māju. Viņas gaita šķita neveikla, pārāk dziļi iesēžoties ceļgalos, un viņas augums virs ieliektajām kājām bija tik robusts un skarbs.
"Tas būs tavs pirmais darbs," pirms ieiešanas nelielajā guļbaļķu ēkā, Šārona norādīja uz eļļas lampu, kas karājās pie lieveņa nojumes. "Vakaros iedegt, no rīta nodzēst, vienmēr turēt rezerves eļļu."
"Vai tad šeit nav elektrības?" es vaicāju, norādot uz vadiem, kas stiepās pāri pagalmam.
"Ir, bet tā ir sarkanā laterna," Šārona atbildēja un brīdi mani vēroja. "Tu neko nezini par mušingu," viņa ar nopūtu secināja. Es papurināju galvu. Mani bija apbūruši suņi. Es nekad nebiju braucis ar suņu pajūgu, nekad nebiju bijis tik tālu ziemeļos, es pat nezināju, kas ir šis mušings un kāds tam sakars ar sarkanu eļļas lampu. Es biju atbraucis kā pilnīga nulle. Ar cerību, ar alkām pēc piedzīvojumiem, ar bailēm iestigt ērtajā ikdienā. Es nezināju, kur spēru savu kāju. Man vairs nebija naudas ne degvielai uz Ankoridžu, ne lidojumam mājup. Es cerēju, ka Šārona mani neizmetīs lāču barībai Denali plašumos.
