Tas sēdēja bumbieres augstākajā zarā, izpleta un sita spārnus, un vīteroja, un kliedza, un svilpa, un spiedza, un brīžiem ķērca, un klusāk ko izdvesa. Tad atkal bozās, spārnus sita, grozīja galviņu un kliedza, spiedza, ķērca, arī strazda dziesmu parasto iedziedājās. Ik pa mirklim. Piekliedzis pilnu apkaimi, tas pēkšņi apklusa, pietupās, savicināja spārnus un aizlaidās.
Iestājās nosacīts klusums. Daži suņi tālumā rēja. Vaukšķēja, pareizāk sakot. Cīrulis vidžināja, zvirbuļi kā šaha bandinieki, vienkāršu dziesmu ik pa mirklim čirpstināja. Balodis nokaltušajā ozolā dūdināja. Dū-dop' dū-dop'... vārna sēdēja ligzdā, otra atlaidās, pārlaidās. Albatrosi klusi uzvedās. Nupat divi, lēniem, lieliem vēzieniem devās saules virzienā. Vārna tiem līdzās, ievērojot konstantu attālumu, kādu brīdi laidās. Līdz savai ligzdai. Raibs taurenis, bez skaņas plivinājās. Apsēdies, tas priekškājas virpināja. Pēkšņi bitveidīga muša, ar skaņu virzīdamās gaisa telpā, triecās uz taureni. Tas saplīvināja spārnus un laidās prom. Muša uz citu pusi aiznesās. Divas lielas kamenes, mierīgi zumminot, laidelējās sprīdi virs zemes. Nekur nepiesēdās, nekur nenolaidās. Kaut ko meklēja, kaut ko ošņāja. Katru zāliena decimetru pārlidoja. Nekoordinēti regulāri.
Viss klusi. Ar skaņām. Dabīgām.
Pēc klusuma mirkļa, no citas puses atlaidies, ar skaļiem kliedzieniem, strazds iesitās pa ābeles zariem, blakus bumbierei. Gaisu pāršķēla spalgā kliegšana, ķērkšana, spiegšana, vīterošana, spārnu sišanās. Atkal bez miera ārs!
Pilnīgi traks strazds!
