Sveces liesma

„Tikai sveces liesma ir tīra...” viņš bija dzirdējis kādu čukstam prātā apmēram pirms diviem mēnešiem. Tā bija balss, kas nāca no kapa, balss, kuru viņš atpazina.

Viņš gulēja ne pārāk ērtā raupji apstrādāta koka gultā un viņam blakus... pat ne blakus, bet tieši virsū gulēja jauna blondīne lielām krūtīm. Un viņš tā gulēja branga vīna apskurbināts, nolaistiem spārniem un vaļīgām biksēm, un domāja.

Ak Dievs- viņi bija nokāvuši enģeli!

Robēčs raudzījās šīs nožēlojamās būdas griestos un sāpīgi smīnēja. Ja vien viņš gribētu, viņš spētu palēkties un ar vienu dūres triecienu sadragāt šos akmeņu mūrus un ļaut koka dēļiem, jumta salmu klājumam un krāmiem bēniņos nolīt pār viņu, nositot viņam virsū gulošo blondo grēku un rudo kaķi, kas laiski vāļājās kaut kur tepat gultas galā uz zemes. Un tad viņš varētu pacelties debesīs un vienu pēc otra nolīdzināt katru ciemu un katru pilsētu tuvējā un tālākā apkārtnē.

Bet viņš savaldījās, viņš to negribēja. Nu viņš uzmanīgi, lai nepamodinātu aizmigušo sievieti, izpleta savus spārnus. Tie bija lieli, balti un spēcīgi. Vienīgā to praktiskā funkcija bija tā, ka spārni ļāva Robēčam lidot, bet tā kā tas bija noliegts, tad tiem izplestiem staigājot pa ciematu viņš drīzāk izskatītos pēc geju kluba karnevāla dalībnieka kā nāvējošas taisnīguma dūres, tāpēc ļaudīs viņš ar tiem īpaši nerēgojās. Un blondā Nola par spārniem arī neko nezināja.

Bet... nolādēts! Kā gan tas bija noticis? Kā gan šie zobenu vicinātāji un parūku nēsātāji bija spējuši nokaut enģeli? Vienu no viņiem. Vienu no šīs zemes sargātājiem? Un kāpēc? Par ko? Ko gan tādu Eipsis tiem būtu nodarījis?

Vai varbūt paši enģeļi nez kāpēc bija kļuvuši pārāk mirstīgi?

Robēčs ievilka spārnus atpakaļ mugurā un domīgi nopūties mēģināja aizmigt.

****

„Tā nu viš ir, es tev sak. Pats velzevuls staigā pa zemes virs! Nesen pat, kalējs Hans, zini tak...” viens no Bramandes birģeriem Fridrihs Osthauzens kaut ko klāstīja tirgus laukumā satiktam draugam „Kalējs Hans brauca māj no krog, protams iesilis, bet tas jau nekas nav. Ne jau pirm reiz ar pīp uz to jumt. Zirgs jau ar zin ceļu. Un ko viš redz? Gaism iekš to tuvēj mež, un kas iekš tās gaism, viš domā, vai ne? Cilvēk ir ziņkārīg būtn.”

„Kā tad, kā tad” sarunbiedrs, Augusts Šveics vārdā, pamāja ar galvu „Stāsti lūgtums tālāk.”

„Un ko viš tur redz iekš to gaism? Viš redz milzīg stikla pil ar tūkstoš sveč mirdzum un tai pil priekš liels ūdens katl ar četrām kail vārav apkārt. Un kas iekš to ūden, kas mutuļo un burbuļo?? Kā domā?"

„Nu, nu? Stāsti vien!”

Robēčs neviļus noklausījās sarunā, pērkot ābolus no kādas brangu apmēru tirgus sievas.

„Liel un meln elles nezvēr!!!Ka es tev sak! Ar ķēd ap kakl, kā sun, kas no to debes patriekts un uz ell aizrīdīts. Kā mor no tā Āfrik kontinent! Un tas tik skatās Hans sejā un smej ņirdzīg smiekl!!!”

„Un ko Hanss?” sarunbiedram pēkšņi kļuva baisi.

„A ko ta Hans? Žvingul uzreiz i caur, šis trīsreiz pārkrustās reizē laižot mukt ko kāj nes, tam pakaļ nezvērs div zvērojoš acīm, rēcot elles bals.”

„Šausmas!! Un kā... ar viņu? Izmuka?”

„Nu vai ja nebūt izmucs, es zināt šo stāst?” Fridrihs pakratīja galvu un pārkrustījās "Žēlīg Dievs un Svēt Marij, lai es nav es, ja nenāk pastar tiesa drīzumā!”