Pentagramma

Nāve

Es jau pusstundu vēros griestos, gaidot, kad asaras sāks tecēt. Tās neparādījās. Kopš brāla nāves bija pagājušas precīzi 2 nedēļas. Visu šo laiku es gaidīju, kad mani pārņems skumjas, sirds plosošās skumjas, kuras parasti nāca kopā ar tik tuva radinieka nāve. Bet nekas nebija. Es pat pieķēru sevi ik pa mirklim garlaikoti dungojām. Kas man bija uznācis? Vai es tiešam esmu tik bezsirdīgs, ka pašā brāļa nāve nespēj mani iekustināt. Piecēlos no gultas tumšajā telpā, palūkojos elektriskajā pulkstenī. Tas vēstīja, ka ir desmit mnūtes pāri pusnaktij. Es novaidējos un atkritu atpakaļ guļvietā. Bija jāaizmieg, bija jāaizmieg, jo rīt ir eksāmens matemātikā.

„Aaaaa!“ es ievaidējos, saķerot galvu. Par ko es domāju? Dusmīgs, neapmierināts uz sevi, izgāju no istabas, lai žigli iemestos dušā un uz gultu. Atgriezis karsto līdz galam, un padomājot, nedaudz auksto, palīdu zem dedzinošās ūdens straumes. Pat tas nepalīdzēja izdabūt pat pāris asaras, tāpēc izlēmu vēlreiz atmiņā atsaukt pēdējās nedēļas notikumus.

Varētu teikt, ka mana brāļa beigas sākās pirmdien, pēc skolas. Es atnācu ar nedaudz sāpošu galvu, jo mēs atkārtojām trigometrisko apli. Es necietu skaitļus un visu, kas ar tiem saistījās. Pie mājas, tā bija maza, divstāvu celtne ar pelnu pelēkām sienām, tumšāk pelēku dakstiņu jumtu un leknu, bet mazu dārzu priekšā. Kāds buss atradās pie iebraucamā celiņa un mūsu mājas durvis bija plaši vaļā. Iekšā palūrējot, es redzēju, ka mana mamma, ieradusies no darba daudz agrāk, pieskatīja divus meistarus, kas uzstādīja kristāla lustru. Es nezināju, kāpēc viņai tā bija vajadzīga, jo mirdzošie stikli tajā bija daudz par greznu priekš koridora. Ieraudzījusi mani, mamma pasmaidīja.

„Mark! Kā gāja saldumiņ? Kā Tev patīk šī lustra? Dabūju no sava veikala par tādu atlaidi, ka bija kauns nenopirkt.“

Lai spētu savas domas paturēt pie sevis, es izmocīju smaidu, ko mamma tā īsti vairs neredzēju un pēc iespējams ātrāk atraucu.

„Es laikam došos pie Heksa. Dzirdēju, ka viņam ir Dragon Age nākamā daļa un gribu pamēgināt, lai saprastu vai ir vērts pirkt.“

Ar šo neveiklo attaisnojumu, pazudu no mātes acīm un atlikušo dienu pavadīju pie drauga. Nākamā diena nebija ar neko citu atšķirīga par citām. Mācījos, ēdu, gulēju, atkal mācījos un tā tālāk. Tomēr, tikai tagad padomājot, es sapratu, ka tajā dienā brāli nesastapu. Viņš visu dienu bija prom un atgriezās mājās, kad es jau gulēju. Trešdiena, vakariņu laiks, bija pēdējā reize, kad es ar viņu runāju. Es, mamma, tētis un brālis sēdējām pie vakariņu galda un slavējam mammas cepto siera un gaļas sacepumu. Ja tā padomā tagad, Teo, mans brālis, izskatījās bālāks nekā parasti. Savam vecumam, divdesmit trīs gadiem, viņš bija GARŠS, nedabiski bāls, bet bez riņķiem zem acīm, kas parasti būtu gaidāms šādam aprakstam. Apģērbies viņš vienmēr bija pēc pēdējās modes un savus kastaņbrūnos matus nokrāsojis piķa melnā krāsā. Kad apjautājos tajā vakarā, ko viņš tādu ir pasācis, ka ierodas mājās tikai pēc saules, puisis man atbildēja, lai nebāžos viņa darīšanās. Mamma brāli sabāra, bet es tika paraustīju plecus. Ja tā padomā, tad tas bija nedaudz neraksturīgi viņam. Ceturtdien un piektdien es viņu neredzēju vispār. Teds aizgāja pirms mēs visi pat pamodāmies un atgriezās, kad es jau gulēja. Man īsti bija vienalga, ko viņš darīja, jo eksāmeni man bija svarīgāki par viņu. Tad pienāca sestdiena un tās nakts. Nakts, ko neaizmirsīs neviens mūsu mājā. Mani pamodināja nakts vidū durvju atvēršanās un aizvēršanās. Parasti šādi trokšņi mani neuzmodina, bet miegā redzēju tik spilgtu sapni, kas bija padarījis manu miegu daudz trauslāku. Protams, tagad mēģinot, es neko nespēju vairs atcerēties. Jau grimstot atkal miegā, skaļš blīkšķis lika nodrebēt visam namam. Piecēlos un devos uz koridoru, no kurienes bija nākusi asins stindzinošā skaņa. Pirms jau tur nonācu, sapratu, kas varēja būt trokšņa avots. Pirmajā stāvā bija tikai viena lieta, kas varētu izdalīt tādu troksni. Mammas kristāla lustra. Man bija taisnība. Viss tālākais notika zibšņa ātrumā. Mamma nometusies uz grīdas bija aptvērusi mana brāļa galvu un kauca kā ievainots vilks. Tēvs pa telefonu lamāja kādu, kas, laikam, bija ātrā palīdzība. Lampa mētājās pret grīdu, saplīsusi tūkstots gabaliņos. Stiklu lauskas asins peļķē mirdzēja kā sarkanas pērles. Mēness gaisma plūda pa logu. Un šajā traģēdijā es nejutu neko.