Pazudusī

Otrdiena, 12.oktobris

   Parasts skolas rīts, apmākusies diena, septiņi no rīta...
Alīsijas modinātājs noskan.. "TRRRRRRRRR....!!!"
"Es tikko iegāju gulēt, nevar būt, ka ir jau septiņi.." - viņa nobubināja..
Mammas balss atskan no virtuves :"
Aaaalīsīīīj, vai Tu jau augšā?"
"Jāāā, es jau ceļos.. tūlīt nākšu.." - Alīsija sagurusi atbildēja..
..Viņa lēnām piecēlās no gultas un aizgāja līdz vannasistabai..
"Hei!!! Harald, ko Tu šeit dari?" - Alīsija attaisot ūdens krānu vaļā vaicāja brālim.
"Es tikai gribēju iztīrīt zobus Tedijam un sev!" - mazais ar smaidu atbildēja māsai.
"Haha, ej paēst, citādāk mamma tūlīt nāks Tev un Tedijam pakaļ!" - Alīsija samīļoja mazo brāli.
... 10 minūtes vēlāk ...
"Alīsij, kur Tu esi?" - mamma no virtuves vaicāja.
"Es jau nāku! Tūlīt!" - viņa atbildēja.
Alīsija paķēra telefonu, uzrakstīja "Labrīt" draugiem un gāja uz virtuvi.
"Aši paēd.. Tu taču nevēlies nokavēt pirmo stundu!" - mamma mazgājot traukus noteica.
"Nenokavēšu.. Man ir vēl 40 minūtes  laiks." - viņa atteica.
Pēc brokastīm Alīsija paķēra savu somu, iedeva mammai buču uz vaiga un steidzās uz skolu.
Pa ceļam viņa pazvanīja Ketrīnai, savai labākajai draudzenei..
"Čauuu!" - Alīsija teica.
"Čau, Alīsij!" - Ketrīna smejoties teica.
"Tu jau skolā?" - Alīsija vaicāja.
"Vēl nē, eju.." - Ketrīna smaidot atbildēja.
"Skaidrs, cik žēl, ka dzīvojam katra pilnīgi savā pusē.., varētu vismaz uz skolu iet kopā." - Alīsija nopūtās..
"Tu to saki katru dienu, nevajag bēdāties, es tāpat Tevi varu apciemot kad vien vēlos un otrādi.." - Ketrīna teica, cenšoties Alīsiju uzmundrināt.
"Tas gan, bet būtu ideāli, ja tu man dzīvotu kaimiņos!" - Alīsija sapņojot par to, atbildēja.
"Būtu, būtu, bet arī šādi nav ne vainas! Mēs satiekamies pietiekami bieži un tāpat tas nenozīmē, ka neesam tuvas, ja dzīvojam tālu viena no otras."
"Jā, piekrītu. Ko tu šodien uzvilki mugurā?" - Alīsija vaicāja.
"Ai, neko tādu.. džinsus un violeto džemperi, kuru tu man uzdāvināji!" - Ketrīna atbildēja.
"Ooo, tas tev ļoti piestāv!" - Alīsija smaidot teica.
"Paldies! Un ko Tu uzvilki?" - Ketrīna vaicāja Alīsijai.
"Es uzvilku gumijas zābakus ar platajām biksēm, kuras šodien nosmērēju!" - Alīsija jokodamies atbildēja.
"Hahahha, gudriniece! Bet, ja nopietni?" - Ketrīna smiedamies atbildēja.
"Melnās džinsa bikses ar sarkano kreklu un džinsa jaku!" - Alīsija teica.
"Ooo, ļoti smuki izskatīsies!" - Ketrīna atbildēja.
"Ketrīn, es laikam tevi redzu!!!" - Alīsija iesaucās.
Abas draudzenes satikās, apskāvās un iegāja skolas garajā gaitenī uz fizikas klasi.
"Kāpēc jūs kavējat?" - fizikas skolotāja sasita plaukstas.
"Vai... tad stundas, šo..šodien nesākās 8:45?" - Ketrīna raustot valodu vaicāja dusmīgajai skolotājai, kuras acis, brīžiem šķiet, paliek melnas ar naidu pilnas un vārdu krājums pildas ik sekundi.
"Nē! Šodien jums, jaunkundzes, stundas sākās pulkstens 8:00! Kā var būt tāda bezatbildība? Visā šajā laikā, kamēr šeit strādāju, man nav bijuši TIK bezatbildīgi skolnieki!" - skolotājas acīs parādījās tas naids un dusmas, it kā mēs būtu kaut kādi huligāni..
"Ko jūs te joprojām stāvat klases priekšā, kā tādi divi dumji stārķi? Kājas vairs nav?" - viņa palika vēl dusmīgāka..
"Es vairs nevaru izturēt" - nodomāja Alīsija.. "visu laiku tikai bļauj, nekad nekas nav labi, nevienam nekad nekas nedrīkst gadīties.. Šī skolotāja, šķiet, ir pilnīgs sātans..."
.
... Pēc skolas ...
Alīsijas mamma gaidīja viņu pie skolas mašīnā, Alīsija atvadījās no Ketrīnas un lēnā solī, bez emocijām gāja uz mašīnu...
Mamma nojauta, ka kaut kas noticis, tāpēc tūliņ vaicāja, kas noticis..
"Kas noticis? Tev kāds pāri darīja?"
Alīsija kratīja galvu, ka nē..
"Kas Tad?" - mamma noskumusi jautāja.
"Sardija, fizikas skolotāja.. Viņa visu laiku bļauj, sauc mūs par dumjām ar Ketrīnu, jo nokavējām 20 minūtes no stundas, man izskrēja no prāta, ka stundas šodien sākās 8:25" - Alīsija bēdīga atbildēja.
"Nesatraucies par tādām kā Sardija! Viņas vārds pat ir tik tizls kā viņa pati,  neņem tādas skolotājas vērā!" - mamma iesmējās un smaidot teica.
Alīsija pasmējās un teica "Paldies mammu, ka uzmundrināji."
Viņas devās pakaļ pēc Haralda uz bērnu dārzu un tad mājās..
Alīsija tikko ieejot savā istabā nometa somu pie galda un iekrita gultā..
"Šķiet, Sardija tiešām ir kaut kāda ragana vai viņā ir iemiesojies dēmons, visu laiku ārdās, kliedz, dusmojas.. brīnos, kā tāda vispār nav vēl atlaista no darba.." - Alīsija domāja.
Alīsija paņēma savu telefonu, paskatījās kas jauns sociālajos tīklos un iemiga, dziļā.., dziļā miegā...