Never be alone

1.Nodaļa

She was either wildly naive,

Or dangerously intelligent.

Autobusa bālās gaismas man pat šķita baisas, taču apzinoties, to, ka man vēl stunda šeit jāpavada un šis bija pēdējais autobus, šķita vēl baisāk. Arā bija pārāk tumšs lai ko saskatītu tapēc vienīgā aktivitāte, kas man vēl šķita interesanta bija sēdēt sociālajos tīklūs un klausīties austiņās mūziku. Lai gan telefona ekrāns šajā gaismā pat likās spilkts tas netraucē turpināt manu nodarbi. Un es pat biju priecīga, ka kaut kas novērš domas, no tā visa. Es novērsu savu skatienu no telefona ekrāna un pavēros uz savu milzīgo somu, kas gulēja man pie kājām, un saraustīti nopūtos un jau atkal sapīgi durstīgais kamols kaklā bija atpakaļ, taču es aizvēru acis un apsolijos neraudāt, jo to es šobrīd vēlējos viss mazāk. Savādi ne, ka dzīve mūs aizved tik tālu, ka mēs bēgam no mājām, no mātes un visām tām problēmām, ko tas viss kopā nes. Man pat brīžiem ir bail palikt vienatnē ar sevi un savām domām, jo man bail, ka tās aizvedīs uz manu pēdējo elpas vilcienu un šobrīt bija līdzīgi, mani mierināja doma, ka braucu pie sava tēva māsas cerot uz saprašanu un naktsmājām. Viņa man bija palikusi vienīgais glābiņš no manas mātes agresijas pret mani. Patiesībā sapīgi domāt par to kāda mana dzīve izverstos, ja mana tēva vēl būtu šeit, jo visu laiku uzmācas apziņa par realitāti.

Un tad pienāca tas brīdis, kad autobus bija tik pat kā Iebrareizi. Blakrautā, ne tik slavena pilsētiņa meža vidū, nu praktiski tūristu neapmeklēta, taču pietiekami apdzīvota ar vietējiem iedzīvotājiem, kā arī pilna ar dīvainībām, taču laikam jau ka katrai pilsētai tadas ir.

Es izslēdzu telefonu, lai varētu pavērot laternu apgaismotās ielas, nekas īsti nebija mainījies, kopš pēdējās reizes, kad šeit biju, lai gan tas bija labu laiku atpakaļ. Taču manu uzmanību vairāk piesaistīja tas, ka autobus apstājas pieturā, tā nebija mana pietura, taču izrādas, ka ne visi pilsētas iemītnieki ir savos siktajos mājokļos pie televizora ar pulti rokā.
Persona, kas iekāpa autobusā piesaistīja manu uzmanību, tas bija zēls, tērpies melnās džinsu biksēs, tādā pašā krasas hudijā, kuram pa virsu bija uzvilta tumša ādas jaka, kas bija netipiksa šim gadalaikam, bija marts un arā bija pietiekami vēss lai vēl nešķirtos no biezās ziemas kurtkas.
Uz brīdi, pat likās, ka esmu apsēsta ar domu, ka man jāredz viņa seja, taču kapuce pār viņa galvu man to liedza. Tapēc man vien nācās gaidīt, kad viņš samaksās par savu biļeti un virzīsies dziļāk autobusā. Un kad tas notika viņa skatiens uz brīdi notvēra manējo, taču viņš vienaldzīgi aizgriezās un apsēdās paris krēslus uz priekšu.
Mani nepmeta doma, ka viņa skatienu piesaistiju nevis es, bet gan fakts, ka viņš mani šeit redz pirmo reizi.

Un pēc piecām minūtēm pienāca arī mana ilgi gaidītā pietura, aši uzvilkusi mugursomu uz pleciem un paķērusi otru somu es cenšoties nepaklupt un pēc iespējas ātrāk izkļuvu no autobusa. Izkļuvusi no autobusa un ieguvusi pāris nosodošus skatienus es palūkojos apkārt un ieelpoju svaigo gaisu, nu cik nu svaigs tas bija. Uz brīdi apstbu, jo nesaprotu kurp man tagad iet, taču tad atceroties, kur esmu es raitā solī devos tantes mājas virzienā, cerot, ka viņa būs mājā. Es godīgi sakot nezinu, kur viņa strādā, bet zinu to, ka viņa darba darīšanā mēdz izbraukt pat uz nedēļām no pilsētas, tapēc ceru, ka viņa būs mājā un vēl negulēs. Ejot pa patumšajām ielām es centos galvā izdomāt, kā paskaidrot šo situāciju, veidojot vienu haotisku un satrauktu monologu, pat nebrīnos, ja nepateikšu neko.

Nostājusies uz lielās mājas lieveņa es dziļi ieelpoju cenšoties saņemties un pieklauvēt pie durvīm, taču līdz ko pacēlu kulakā savilkto plaukstu pie durvīm tik pat ātri tā atkrita un es jau atkal nolamājos, taču tad saņēmusi sevi rokās es pieklauvēju un gaidiju kad mani ielaidīs iekšā, vai arī padzīs un pateiks lai nekad šeit vairs nerādos. Taču kad durvis pavērās un aiz pavertajām durvīm es ieraudziju savas tantes noraizējušos skatienu ar vieglu smaidu es izplūdu asaras un iejritu viņas apskāvienā.

Hey...  Amm jā, šeit sāk notikt kustība, kas pārsteidz arī mani.
~Mopsītis 🖤🖤🖤