Viss, ko es vienmēr gribēju

Prologs.

Divi soļi uz priekšu, trīs atpakaļ. Dziļa ieelpa. Izelpa.

Rīgas piesarņotais gaiss lielo atvieglojumu nedod. Ielu troksnis liek atvērt man acis un nolaisties no savu domu mākoņiem. Es atkal par viņu nespēju beigt domāt. Domāju kaut kas toksiskāks par lielpilsētas ielām nebūs, bet nē - manu prātu neviens nepārspēs. Kā es gribētu, lai būtu iespēja izdzēst atmiņas. Likās es gribēšu, lai tās vienmēr būtu ar mani. Drīzāk tās dzenas man pakaļ un neliek mieru. 

Kāpēc tās nevar pazust kopā ar cilvēku? 

Turpinu ceļu uz darbu. Krustojumi pilni ar auto un cilvēkiem. Origo krustojums kā parasti dzīvīgs. Zaļais cilvēciņš sāka mirgot un kļuva par sarkanu. Paliku stāvam un gaidot kārtējo reizi. 

Un tad es ieraudzīju. Viņa siluetu es atpazīšu visur. Re kur viņš stāv - iegremdējis acis telefonā, otras ielas pusē, gaidot zaļo gaismu. Otra roka jakas kabatā. Tā pati džinsu jaka. Bezvadu austiņās gan jau skan kāda dziesma viņa mīļākajā Spotify playlistē. Kājās tās pašas plēstās džinsu bikses un netīrās melnās Nike Janoski. Viņam joprojām laikam nepatīk iepirkties. Tumšie blondi mati kā parasti ieveidoti. Izskatās, ka viņam bija laiks šodien sataisīties. Laikus pamodās, nevis desmit minūtes pirms iziešanas.

Es atsāku elpot. Plaušas sajutās smagas. Vēders sāka kutēt. Es nespēju atraut no viņa acis. Ausīs tik dzirdu luksofora tarkšķi. Pēkšņi cilvēki man apkārt sāka kustēties. Iedegās zaļā gaisma. Es nebiju spējīga atraut kājas no zemes. Viņš sāka iet, tuvoties man, bet viņš neskatījās uz priekšu. 

Viņa plecs atsitās pret manu, kad viņš pagāja garām. Mana elpa atkal aizcirtās. Apkārt viss plūdoja. Es paliku uz vietas. 

Tad es izdzirdēju viņa balsi.

"Elija?"