Viss, ko es vienmēr gribēju

Pirmā

Divi soļi uz priekšu, pussolis atpakaļ. 

"Tā ir lieliska iespēja, Elij! Pie tam, mēs varēsim strādāt kopā! Cik jautri tas būs! Un, ja tu būsi ar mani, man vismaz būs nedaudz vieglāk izturēt pārējos darbiniekus."

"Viņi tik traki?" es jautāju, apstājoties krustojāma pie sarkanās gaismas un ieliekot kloķi neitrālajā ātrumā. Trešdienas vakars bija silts. Rīgas ielas bija mierīgas, gaiši persiku krāsas debesis liecināja par vasaras pēdējo saulrietu.

"Es varu ar viņiem tikt galā, bet kāds tuvs cilvēks padarīs to visu patīkāmāku," sacīja Eduards, uzgriežot skaļāk dziesmu, kura tikko sāka skanēt radio. "Kā man patīk šī! Tu esi dzirdējusi?" viņš skaļā balsī sacīja, cenšoties pārkliegt Ariana Grande balsi. Es sasmējos un atsāku braukt, zaļai gaismai iedegoties. Ar Eduardu izdomājām izbraukt kārtējā vakara braucienā ar manas krustmātes mašīnu. Ja ļoti jauka paprasa, tad viņa man uztic savu balto Jeep. Šī ir mūsu mīļākā laika izniekošanas nodarbe - braukāt pa Rīgu, klausoties mūziku, dziedāt līdzi, runāties, aprunāt vecos klasesbiedrus, pa ceļam iebraukt McDonalds un visu atkal no jauna. Šī ir kā terapija. Ja vienam no mums dzīvē kaut kas notiek, mēs satiekamies un izrunājam visu. 

Pēc laika mēs nokļūvām Imantā. Eduards ieminējās par saldējumu, tāpēc arī drīz bijām Imantas McDrive, lai paķertu saldējumu glāzītē ar karameļu uzlējumu.

"Nu, tad ko teiksi?" viņš man jautāja, kad apstājāmies stāvvietā, lai izbaudītu vēlā vakara cukura devu. Eduards man piedāvāju amatu restorānā, kur viņš bija vecākais viesmīlis. Viņi meklē papildspēkus, un viņš priekšniekam ieminējās par mani. Rīt ir mana pēdējā darba diena apavu veikalā. Esmu ļoti priecīga, ka beidzot aizeju no tā darba. Man mērķis bija piepelnīties vasarā, bet iznākumā tas bija īsts verga darbs. 

"Tev skola būs tikai sestdienās, ne? Tev nedēļā būs divas brīvdienas un divas darba dienas. Katru sestdienu strādāšu es. Mēs droši varam salikt darba grafiku, kā tev ērtāk." 

"Es nezinu, Eduard, man taču nav pieredzes," es nomurmināju, maisot ar karoti pusizkusušu saldējumu. Viņa piedāvājums bija negaidīts. Strādāt par pārdēvēju, manuprāt, ir kaut kas cits kā apkalpot galdiņus restorānā. Mani vienmēr biedēja neskaidrība un neziņa. Dažreiz man ir vieglāk izvairīties no jauniem piedāvājumiem, nekā mesties dzīvē kā ar galvu nezināmā dzelmē. 

"Kā nav? Tev jau bija divi darbi klientu apkalpošanā! Un visu pārējo es tev iemācīšu. Jā, tas ir liels solis - uzreiz būt par vecāko viesmīli, bet tas ir tik nice, ka tev ir tāda iespēja! Es jau parunāju ar mūsu direktoru. Viņš gatavs tevi satikt piektdien."

"Ko? Tu jau sarunāji?" es šokā iespeldzos. Uztraukuma burbulis uzpūtās manā vēdērā, izdzirdot viņa teikto. Galvā saskrēja miljonu domu par to, kā notiks tā saruna un ko man būs jāsaka. Neuztraucies par to, kas vēl nav noticis, es sev kārtējo reizi atgādināju.

"Tu viņam patiksi! Galvenais smaidi un viņš uzreiz tevi pieņems darbā." Eduards izklausījās ļoti priecīgs par šo. Priecīgāks par mani. Manī valdīja uztraukums un nepārliecība. Tomēr es gribēju kaut ko mainīt savā dzīvē. Rudenī es iesākšu mācībās augstskolā. Izvēlējos studēt neklātienes programmā, lai es varētu savienot skolu ar darbu. Lēmums studēt žurnālistiku jau bija pietiekams liels solis. 

Tik straujas izmaiņas mani biedē, bet kaut kur dziļi tomēr aizrauj. Vasaras sākums mums bija vidusskolas izlaidums. Eduards iemetās darbā restorānā, kurā viņš drīz dabūja paaugstinājumu. Es iesāku strādāt apavu veikalā pusslodzē, lai arī varētu paspēt izbaudīt vasaru, pirms sākās lielā studentu dzīve. Tomēr jau augusta pēdējā nedēļa ir klāt, un es jūtu, ka mana dzīve sāk griesties uz 180 grādiem.