Stāsts, kurš nogāja greizi.

B Ū T T A G A D

Vai esi kādreiz ceļojis pa pasauli tādu,
kurā nekas nespēj atgriezt realitātē šajā.
Realitātē, no kuras mēdz slēpties ik dienas,
domas šurp turp, kas apstājas, nekad neatgriežas.

Mūsu atmiņas vienmēr dzīvo te,
visu plašajā, tik pieejamajā pasaulē,
vietās, kas nozīmē man visu, bet tev neko,
tik tukša vieta, kas klāta ar sazin ko.

No domas vien sirds nedaudz sažņaudzas,
un ap galvu kāds tauriņš man aiztraucas.
Cik smieklīgi tas var būt viena cilvēka dēļ,
pasaule mainās strauji, tā aizraujas.

Vai atceries, tur mēs stāvējām un smējām,
lūkojāmies tā luksafora sarkanajā blāzmā.
Tad gājām tālāk, it kā bēgtu no pagātnes,
un šaudījām domu virpuļus augstu gaisā.

Mēs dzīvojām tagadnē - bez mērķiem.
Bet vai ziniet, tad dzīvē kļūst visvieglākā!
Tici vai nē, bet tas liktenīgais trolejbuss,
klusums, vien skatiens viens otrā.

Šis brīdis likās kaut mūžību parādā.
Nopūtos caur smaidu un nodomāju:
"Kāda laime katru minūti šai pasaulē būt
kopā ar tevi, kad laiks nekur nenozūd."

Bet kad atgriezies tās reālitātes pasaulē,
no kuras aizvilka vien doma kā ar pekli.
Skatiens tavās kastaņbrūnajās acīs spēj
glabāt gan prieku, gan vilšanos par tevi.

/Deverra/