Banned Love | LV

1

banned love

Stāsts pieder man. Nepublicē, netulko un nezodz idejas, nepaprasot atļauju.

beidzot esmu atpakaļ, esmu dzīva. cerams uz ilgu laiku ❤️

 !! neesmu ticīga, šajā stāstā viss ir izdomāts. ja aizvainoju kāda ticību, piedodiet un ejiet paraudāt stūrī. 

__________________________

Apsēdos uz sola, gaidot viņu. Paskatījos rokaspulkstenī. Viņa kavē jau septiņas minūtes.

Nopūtos, ceļoties kājās.

Viņa nekad nekavē.

Sāku staigāt no viena klases gala līdz otram un sāku jau uztraukties. Ja nu ar viņu kaut kas notika? 

-"Neit!" tā nebija viņas balss. 

Pie durvīm stāvēja Niks, mans brālis. Izskatījās, ka viņam kaut kas ir padomā. Kā vienmēr. 

-"Ko tu te meklē?" jautāju, ejot pie viņa.

-"Es meklēju Periju. Viņa man ir parādā," dvīnis noteica, paraustot plecus, it kā tas nebūtu nekas svarīgs. "Ko tu?"

Nobolīju acis. Viņš to nopietni tagad? Nāca kārtot savus stulbos parādus tieši tagad?

-"Cik?" jautāju, ignorējot viņa jautājumu. Uz tiem nekad nebija jēgas atbildēt, jo viņš negaidīja atbildes. Nikolass labi zināja, ko es šeit daru. 

-"Tu taisies atdot viņas vietā? Tu zini, ka tā mēs lietas nekārtojam," Nikolass mani uzmanīgi pētīja.

Protams, ka es zinu. Viņš man to katru reizi atgādina.

-"Vienkārši saki cik," teicu. Biju uzvilkts, jo Perija kavēja un tagad vēl uzzinu, ka viņa aizņēmās no mana brāļa. Kāpēc ne no manis? 

-"55."

Atpletu muti. Negaidīju, biju šokā pat. Kur viņa liks 55 gramus tīra zelta? Un vēl ņemt uz parādu no mana stulbā brāļa? 

-"Kur tu pats tik daudz rāvi? Tēvs tevi nogalinās, ja uzzinās, ka tu palīdzi Viņa meitai," teicu, tikai pēc tam apjaušot, ka pats esmu iekūlies nepatikšanās.

-"Neitan, ne jau es saejos ar Dieva meitu. Tēvs vispirms nogalinās mani, bet tad tevi. Daudz mokošāk. Tu zini noteikumus un tu zini sodu, " brālis teica, pasitot man pa plecu. 

Gribēju kaut ko teikt, bet viņa ienāca telpā. Perija uzmeta man neizprotamu skatienu, it kā atvainošanos. Bet par ko? Viņa bija tik skaista. Likās, ka ar katru dienu viņa kļuva aizvien pievilcīgāka. 

Saraucu uzacis, redzot viņas sejas izteicienu. Kaut kas nav labi. 

-"Nikolas, man pašlaik nav ko atdot, es centīšos...."

Pārtraucu viņu, sakot : "Neuztraucies par to. Es jau viņam visu atdevu."

Meitene bija pārsteigta. Viņa paskatījās uz mani ar savām zaļajām, lielajām acīm. 

-"Neit, nevajadzēja. Es pati būtu atdevusi."

-"Labāk izstāsti man, kam tev 55 gramus zelta, Perij," noteicu, apsēžoties uz krēsla.

Viņa apklusa, dzirdot manu toni. Meitenes skatiens urbās zemē. 

-"Tā jau man likās. Tu man neuzticies, Perij? Ja tu dari kaut ko, kas ir pret noteikumiem, es to gribu zināt," teicu.  Satvēru meitenes zodu un liku viņai skatīties tikai uz mani. Nekur citur.