Life isn't a nightmare

2.1.

-Nu tad beidzot jūs ieradāties! Es jau domāju, ka man tajā mājā būs visu dienu jānosēž!- nobolīju acis un neapmierināti noteicu.

-Atvainojiet, miss, mums gadījās maza aizķeršanās,- viens no puišiem sāka atvainoties, panākot nedaudz uz priekšu jeb tuvāk man.

-Ahh, nu labi. Galu galā, viss izdevās vienkārši lieliski, bet es esmu nogurusi. Es gribu doties mājās,- noteicu, bet pamanīju, ka neviens nav izkustējies.

-Jūs gaidāt kaut kādu ielūgumu? Es teicu, ka gribu doties mājās! NEKAVĒJOTIES!?- pacēlu balsi uz tiem idiotiem.

Nu tad beidzot viņi sāka kustēties. Aizgājusi līdz mašīnai, atvēru sev durvis un iesēdos iekšā. 

Drīz vien mēs nokļuvām līdz mājām un es, beidzot, varēju doties uz savu istabu, lai pagulētu vannā,  bet, protams, ka kādam to vajadzēja iztraucēt.

-Miss, jūsu māsa ir šeit,- atvēra durvis un sāka runāt viens no manējiem puišiem.

-Ak, ko gan viņa vēl grib,- nobolīju acis un izgāju no savas istabas.

Nokāpusi uz pirmo stāvu, pamanīju tur stāvam manu māsu Aleksandru. Interesanti, kāpēc viņa izlēma pēkšņi mani apciemot. Sāku apdomāt visus variantus, bet nevarēju izdomāt nevienu ticamu, tāpēc izlēmu vienkārši pajautāt.

-Sveika, Al, sen neesi šeit redzēt. Kas tāds notika, ka izlēmi mani apciemot?- pasmaidīju, zinot, cik ļoti viņai tas nepatīk.

-Es dzirdēju, ka tu izdarīji kaut ko ļoti sliktu,- viņa noteica.

-Ak vai tiešām? Ko tad es tādu izdarīju?- noteicu, izliekoties, ka neko nesaprotu.

-Nu protams, ka tu neko nesaprotu. Tu taču vienmēr esi mazais, jaukais enģelītis, Dī,- viņa noteica ar riebumu.

-Ak, tu gan jau runā par to māju, kura netīšām uzsprāga, kamēr es biju pie viņas?- noteicu, pasmaidot.

-Tu taču zini noteikumus!? Kāpēc tu vispār sadraudzējies ar to meiteni? Vai tiešām tavs plāns bija vienkārši novākt viņu?- Aleksandra jautāja.

-Ak, māsiņ. Tu neko nezini. Viņa savāca manu mīļoto. Viņa nebija pelnījusi Niku. Varu derēt, ka Niks bija domājis to pašu, bet pēc tam viņš iemīlējās tajā vazaņķē,- noteicu, nemaz nenožēlojot visu to, ko izdarīju.

Lija bija vien veids, kā nokļūt tuvāk Nikam, taču nekad nebūtu varējusi iedomāties, ka viņš tiešām varētu viņā iemīlēties. 

-Diān, atmosties!? Tu nevari nogalināt katru cilvēku, kurš izdara kaut ko, kas nav pēc tava prāta. Viņai arī ir ģimene, viņa arī...- māsa sāka runāt, bet es pārtraucu viņu.

-Viņai BIJA ģimene. Tagad vairs nav, jo viņas pašas arī vairāk nav. Tev nav par ko uztraukties, neviens tāpat neuzzinās, kas to izdarīja,- noteicu pašpārliecināti.

-Ak, Diān, es tavā vietā nebūtu tik pārliecināta. Tu nogalināji divus vilkačus no bara. Nevis omegas, bet no BARA. Notiks liela izmeklēšana, un, tici man, viņi atradīs vainīgo,- viņa noteica, bet es nedzirdēju ierasto indīgumu viņas balsī. Viņa izklausījās uztraukta un bēdīga.

Varbūt, tiešām nevajadzēja uzreiz sākt ar nogalināšanu? Galu galā, varējām izrunāties un tad viņa saprastu, ka Niks ir mans. 

Agrāk, tajā pašā dienā, pirms negadījuma

Pirms gāju sameklēt Liju, pārliecinājos, ka Aleksandra ir sameklējusi Niku un gaida, kad mēs ar Liju iesi garām viņiem abiem. Protams, man pašai nepatīk tas, ka viņa viņu noskūpstīs, bet man vajag izdarīt tā, lai Niks ar savu draudzenīti sastrīdas.

"Jā, es esmu ārā un viņš ir kopā ar mani."

"Ok" - aizrakstīju viņai atpakaļ.

Atradu Liju un piedāvāju sataisīt meiteņu vakaru. Viņa, protams, ļoti nopriecājās un sāka zvanīt audžuvecākiem. Kad tas bija izdarīt, vedu viņu ārā no skolas, obligāti paejot garām Nikam ar Aleksandru.

Satikusies ar māsas skatienu, es pamāju un viņa noskūpstīja Niku. Pagriezos pret Liju un redzēju viņas acis, kurās parādījās asaras. Ļoti labi, mans plāns izdevās.

Aizgriezos no viņas un izlikos, ka neko nepamanīju. 

Pagaidīju, kamēr mēs izgājām no skolas teritorijas un sāku uzdot visādus stulbus jautājumus, it kā īstenībā nezinātu, kas īsti notika.

-Un tagad stāsti, par ko tu raudi?- jautāju ļoti nopietni.

-Es? Es neraudu. Man viss labi,- viņa, protams, visu noliedza.

-Un ja nopietni?- jautāju vēlreiz.

-Ehh.. Niks vainīgs,- viņa noteica un sāka stāstīt, kā viņi vakar SKŪPSTĪJĀS!? To nu gan es nebiju gaidījusi.

Tad man radās plāns, kā neļaut viņiem salabt.

-Tu taču dzīvo ar viņu vienā mājā. Mēs varam šodien atriebties viņam. Lai viņš zina, ka nevar spēlēties ar manas draudzenes jūtām,- izskaidroju savu plānu.

-Ko? Ja nu mani tad izmet no mājām? Ko man darīt?- viņa uzreiz apšaubīja manu plānu.

-Neuztraucies, viss būs kārtībā. Es par visu parūpēšos. Ejam, ieskriesim vēl veikalā pa ceļam,- sāku viņu vilkt uz priekšu.

-Nu labi,- viņa padevās.

Kad bijām jau pie viņas, es nevarēju izlemt vienu sīku detaļu.

-Kā tu domā, šampūnā iespiest zilu krāsu vai rozā?- jautāju "draudzenei".

-Labāk rozā. Tad ar zilo krāsu varēsim sev nokrāsot šķipsnas,- viņa noteica.

-Labi, šef,- smejoties noteicu. Viņa nu gan sacerējās.

Iespiedušas rozā krāsu Nika šampūnā, mierīgi sēdējām viņas istabā un gaidījām Nika atgriešanos. Drīz vien viņš arī atnāca, tāpēc mēs nogājām uz virtuvi. Lija uztaisīja mums tēju un mēs apsēdāmies pie galda.

Drīz vien atskanēja no augšas Nika bļāviens "MELISA!?". Tas gan bija skaļi, interesanti, viņš ar rozā matiem izskatās tik pat labi vai vēl labāk?

Nenācās ilgi gaidīt, līdz viņš ienāca virtuvē. Nu gan, rozā mati viņam ļoti piestāv, nav vairāk ko teikt. Tomēr pie šī joka piederējās smiekli un jautrība, tāpēc izlikos, ka tas viss ir ļoti smieklīgi.

Taču visu izbojāja tas, ka Nika acīs bez dusmām varēja arī redzēt to pašu mīlestību pret Liju, kuru pirms tam redzēju. Ak nē, nu kāpēc viņam viņa patīk. Pacēlu roku, dodot zīmi, ka meitene tomēr ir jānogalina.

Drīz vien izšķīda stikli un meitenes kaklā atradās šautriņa ar indi. Nu ko, viņa tagad būs neitralizēta un nestāvēs man ceļā. 

Paskatījos pa logu, bet starp visiem maniem padotajiem stāvēja arī kāda sieviete. Interesanti, kas ir viņa. Samiedzu acis un turpināju skatīties uz nepazīstamo sievieti. Tā arī neatpazinu viņu.

Redzēju, ka Niks ir nometies ceļos pie Lijas, bet tur vairs nebija cerību, viņa tūlīt nomirs. Vienīgā pretinde būtu nedaudz feju asinis, kuras viņai, protams, vajadzētu dabūt pa to vienu minūti.

Pēkšņi atsprāga vaļā durvis un virtuvē ienāca divi vīri, no manas komandas, protams. Viņi pienāca pie manis un satvēra aiz rokām, izliekoties, ka iedur man ar adatu kaut ko. Izlikos, ka pazaudēju samaņu un viņi mani iznesa no mājas.

Izejot ārā, es pēc dažām sekundēm pacēlu galvu, bet sievietes tur vairs nebija un māja jau sāka degt. "Ak nē, Niks arī sadegs taču!" - iedomājos, bet nepaspēju ieskriet atpakaļ mājā, kad tā uzsprāga.

Noskatoties mājas degšanā, pazuda arī visas manas emocijas. Lai jau viņš tur deg, ir pelnījis..

Sveiki visiem! Man ir liels prieks paziņot, ka esmu izdomājusi sākt grāmatas "Life isn't a dream" 2.grāmatu. Pagaidām ir pirmā daļa, cerams, ka jums patiks. Priecāšos jūs visus atkal redzēt manu lasītāju lokā:)