Dzīves līkločos

3.

Rudens rīti man vienmēr šķituši dīvaini. Saules stari spēlējās uz manas atvērtās klades tā, it kā jau būtu pienākusi vasara. Būtu jauki, ja tie arī spētu tevi sasildīt šajās vēsajās dienās...
Es sēdēju literatūras klasē un atkārtoju iepriekšējās stundas tēmu, kamēr vēl nebija beidzies starpbrīdis. Es biju tā iedziļinājusies savās domās, ka man lika kārtīgi satrūkties tas, ka kāds bija atbīdījis krēslu man blakus.
"Tevi nu gan viegli nobiedēt," - Arādija nosmej , kad es nobijusies uzlūkoju viņu, - "piedod."
Es pasmējos līdzi, taču mani vaigi bija nedaudz iesārtuši no kauna.
"Klau, vai tu dari kaut ko šodien pēc stundām? Varbūt mēs varētu aiziet uz kādu kafejnīcu un iepazīties tuvāk? Vēlējos to jau vakar uztaujāt, taču zvans mani pārtrauca, un vēlāk, pusdienās, jau nejuyos droši jautāt kaut ko tādu tik ātri... Bet nu, ko tu saki?" - apsēdusies man blakus, viņa silti smaidīdama vaicāja.
Meitenes vārdi bija tiešām bija sirsnīgi un patiesi, tāpēc es uzreiz zināju savu atbildi.
"Es esmu brīva! Es zinu labu kafejnīcu tepat netālu, mēs varētu aiziet tur," - smaidīdama atbildēju pretim.
Arādija pasmaidīja un pamāja man ar galvu.
Viņas uzaicinājums mani šokēja, taču labā ziņā. Mana lielākā vājība, manuprāt, ir kautrīgums. Man vienmēr ir grūti iepazīties ar jauniem cilvēkiem, kur nu vēl uzsākt sarunu pirmajai, tāpēc arī man nav īsti daudz draugu. Sirdij palika siltāk, uzzinot, ka Arādija vēlējās uzlabot mūsu kontaktu.
***
Pusdienās man šķita, ka šodien mūsu galdiņš bija vēl haotiskāks kā jebkad. Šodiena bija tā retā diena, kad Ouena prātu lauza kārtējais "atklājums". Šoreiz tas bija: "Ja kurli cilvēki nedzird, tad kādā valodā viņi domā?".
"Es tiešām zvēru, ka neesmu sapīpējies, padomājat pašas!" - Ouens izsmisīgi centās palikt nevainīgs.
"Kā tev tas var ienākt prātā, kad esi skaidrā? Kurš cilvēks skaidrā prātā par to iedomājas?" - Sūzana caur smiekliem izspieda.
"Ja runa būtu par kurlu un aklu cilvēku, tad es vēl saprasfu tavu domu gājienu, taču, manuprāt, kurls cilvēks domā tādā valodā, ar kādu ir piedzimis? Zīmju valoda taču katrai valodai ir kaut cik atšķirīga, man šķiet." - es, pēc neilgām pārdomām ierunājos. Es nemelošu, šis "atklājums" uz īsu brīdi bija salauzis manu prātu.
"Nu, Mīa!!! Kāpēc tu esi tik gudra? Tu salauzi manus sapņus par iespēju būt nākamajam Einšteinam..." - Ouens noburkšķēja un sarkastiski saķēra savu sirdi.
"Turklāt, ja tā arī nav, tad noteikti viņi domā tajā valodā, kādā viņi lasa ziņas un grāmatas." - arī Arādija sagrāva Ouena sapņus pēkšņi ierunājoties.
"Tagad arī tu??? Ar jums ir tik neinteresanti, jūs zinat pārāk daudz." - Ouens nobolīja acis.
Mēs visi iesmējāmies. Ouens apsolījās nākamo reizi iedomāties ko tādu, par ko pat es lauztu savu prātu dienām, lai izjustu "sāpes", ko tev gādā neziņa. Es iesmējos un apsolījos to dienu nepacietīgi gaidīt.
***
Stundas nu bija galā un es kopā ar Arādiju lēni soļojām uz kafejnīcu. Jā, šī kafejnīca bija tā pati, uz kuru es bieži dodos kopā ar Gabrielu.
"Te nudien ir mājīgi," - Arādija ierunājās, kad beidzot ieradāmies.
"Jā, es dievinu šo vietu," - es pie sevis pasmaidīju, un sajutu kā mani vaigi nedaudz iesarkst, atceroties visus jaukos brīžus šeit ar Gabrielu.
Mēs apsēdāmies pie kāda galdiņa, šoreiz vieta pie apaļā loga bija aizņemta. Es šoreiz pasūtīju siltu makijato un Arādija - piena kokteili.
Mēs runājām par Arādijas veco skolu, Frīmentlu. Viņa vairākas reizes izsteica neizsakāmu pateicību pret mani, Ouenu un Sūzanu, par to, ka pieņēmām viņu kā jau savējo, kas lika nepazuat smaidam uz manas sejas. Izrādās, ka Arādija ir līdzīga man. Arī viņai ir grūti veikt pirmo soli cilvēku iepazīšanā un viņa labprāt sēž mājās un paliek vienatnē.
Mēs tik neatlaidīgi runājām, ka pat nepamanījām, ka kāds stāv pie mūsu galdiņa.
"Šoreiz bez šokolādes kokteiļa?" - tas kāds pēkšņi ievaicājās.
Mēs abas sabijāmies. Tas bija Gabriels. Viņš iesmējās un atvainojās mums abām.
"Vai varu piesēst? Neuztraucieties, tas nebūs ilgi, es drīz atgriezīšos atpakaļ pie saviem draugiem" - Gabriels uzvaicāja, viegli iesmiedamies.
Es pamāju ar galvu un Gabriels, viegli pavilcis krēslu, apsēdās blakus man.
"Tu laikam jau esi jauniņā. Mani sauc Gabriels," - viņš viegli pasmaidīja.
Prātā atpakaļ ienāca vakardiena. Palika kaut kā smagi ap dūšu. Es centos to neizrādīt, taču nezinu, cik veiksmīgi man tas izdodas.
"Jā, Arādija," - Arādīja smaidīdama pretī atbildēja.
"Skaists vārds, man šķiet es nekad neesmu tādu dzirdējis," - viņš noteica un uzsmaidīja.
Kaut kur zemapziņā mans prāts gatavoja mani šādai viņa atbildei, taču es nebiju tik ļoti pārliecināta, ka viņš to spēs pateikt. Taču tas nav nekas šokējošs. Gabriels pārsvarā vienmēr ir tiešs. Taču šī situācija man lika justies nevajadzīgai, tāpēc es jutos vēl neērtāk. Es centos sevi nomierināt, sakot sev, ka tas vienkārši ir tipiskais, draudzīgais Gabriels, taču es nezinu cik labi tas man spēja palīdzēt, jo es nespēju sagaidīt brīdi, kad šis viss beigsies.
"Un tu, Mīa? Kā nav kauna atnākt uz mūsu mīļāko kafejnīcu un nepasaukt mani?" - Gabriels pēkšņi sarkastiski iejautājās pagriezies pret mani.
Es pēkšņi nezināju ko atbildēt. Es domāju, ka viņš turpinās runāt ar Arādiju, tāpēc šis bija negaidīti.
Pēc neilga brīža es atbildēju - "Tad jau laikam mums abiem būtu jākaunas, jo arī tu atnāci šeit, bet mani nepasauci."
Es, sakrustojusi rokas, lūkojos uz Gabrielu. Es centos izskatīties pašpārliecināta, cik vien iespējams, taču lūkojoties uz viņu es sāku just kā mani vaigi sāk pietvīkt ar vien sārtāki un sārtāki.
Gabriels pacēla savas rokas, ar domu, ka es uzvarēju un viņš padodas un sāka smieties. Arī es sāku smieties. Paldies Dievam mans "pašpārliecinātības" brīdis neilga ilgāk, savādāk es no kauna būtu pazudusi zemē.
Pēkšņi, Gabriela draugi iesaucās un mudināja viņu beidzot atgriezties atpakaļ, tāpēc diemžēl šis brīdis vairs nespēja turpināties ilgāk.
"Labi, es nu iešu. Bija prieks iepazīties, Arādij," - viņš atvadījās un, pamājot mums, devās atpakaļ pie sava galdiņa.
Es lūkojos uz viņa un pasmaidīju. To pamanīja Arādija.
"Jūs esat ļoti tuvi, satiekaties?" - viņa nevainīgi vaicāja.
Manas acis nedaudz iepletās un es izspiedu viltus smieklus - "Ak, mēs? Nē, mēs vienkārši esam draugi jau kopš bērnības."
Es vēlētos, kaut es spētu atbildēt ačgārni, taču šaubos vai to jebkad spēšu. It īpaši, ja izskatās, ka viņam ir iepatikusies pati Arādija.
Arādija viegli iesmējās, un pēc brīža viņa noteica - "Žēl gan..."
Es negaidīju tādu atbildi no viņas. Es vispār nezinu, ko es gaidīju, ja godīgi. Mani vaigi nedaudz nosarka pēc viņas teiktā, taču es nebiju vēl gatava atzīt viņai savas jūtas pret Gabrielu, turklāt, ja viņam viņa ir iepatikusies. Vismaz ne tagad.
Mēs vēl kādu stundu pļāpājām par dažādākajām lietām, bet tad Arādijai jau bija jādodas prom. Es nolēmu vēl nedaudz palikt kafejnīcā un izpildīt kādu mājasdarbu, tāpēc es no viņas atvadījos. Pēdējo reizi vēl pamāju viņai caur logu un tad jau pieķēros mājasdarbiem.
Visu laiku manā galvā grozījās šodienas notikumi ar Gabrielu. Tie man lika pasmīnēt ik pa brīdim, taču ne uz ilgu laiku, jo es nepārtraukti atcerējos par Arādiju. Man riebās, ka es vienmēr pārdomāju katru situāciju, jo tas mani nemaz nepadara laimīgāku.
Lai arī cik daudz es aizdomātos par visu citu es vismaz spēju kaut cik koncentrēties uz mājasdarbiem un vismaz jau puse bija pabeigta. Es būtu turpinājusi vēl, taču, kad es pēc kārtējā mājasdarba nolēmu izstiepties es pamanīju, ka sāk ļoti satumšoties, tāpēc salikusi visu savā mugursomā, arī es beidzot pametu kafejnīcu.