Dzīves līkločos

1.

Galvā jau atkal domas riņķoja tikai ap viņu. Lai kā es censtos koncentrēties mācīties uz rītdienas fizikas pārbaudes darbu es to nespēju. Un tā ir katru reizi. Taču man ir jāsāk ko darīt lietas labā, jo drīz, jau ļoti drīz, noskanēs paziņojums, ka atnākusi īsziņa. Un es zinu, ka tā būs no viņa. Viņš jau atkal prasīs palīdzību sakarā mājasdarbiem. Taču es pat neesmu neko iesākusi darīt!
Es pasmaidīju. Daudzi saka, ka vienmēr par daudz cenšos citu labā, taču vai tas tiešām ir tik slikti, ja tas uzliek smaidu ne tikai uz palīdzības lūdzēju sejas, bet gan arī uz paša sniedzēja? Turklāt viņš arī vienmēr pateicās. Pirms vai tam, īsti vienalga, bet tomēr pateicās.
Es nopūtos un saņēmu sevi grožos. Tu taču to spēj, Mīa.
Galvā rādījās viņa skaistais smaids un augums. Viņš noteikti šobrīd pārvelk savu basketbola formu. Būtu jauki pārvilkt roku pār viņa skaisto presīti. Ak, Mīa, koncentrējies!
Es paķēru zīmuli un nervozi to sāku grauzt. Zīmuļa man palika žēl, tāpēc jau pēc dažām sekundēm viņš, sveiks un vesels, tika nolikts atpakaļ penālī. Roka steidzīgi aizniedzās līdz somai. Tajā atradās otrais variants - košļājamā gumija. Taču arī mēnešiem ilgi neaiztiktā košļājamo gumiju paciņa tika iebāzta atpakaļ somā. Man bija breketes un es netaisījos riskēt. Vēl pie tam kāda puiša dēļ, kas pret mani nejūt to pašu ko es jūtu pret viņu.
Pēkšņi viss prieks jau atkal bija izgaisis. Es zinu, es zinu, ka viņš mani izmanto, bet... Ak, Mīa, tev vienmēr atrodas kāda atruna ar kuru tu ceri, ka spēsi mainīt citu domas! Vairs nav nekādu "bet", Mīa... Es nopūtos un iekritu gultā. Es šo domu momentāli nožēloju, jo pat iekrist gultā perfekti - bez sāpēm un aizrīšanās - man ir neispējami. Es jau atkal aizrijos un mana mugura bija sabrāzta. Diez filmu "gultā kritējiem" bieži notiek kas līdzīgs? Vai arī viņi to spēj izdarīt jau ar pirmo mēģinājumu?
Manas domas pārtrauca skaļais paziņojums man pie auss. Tas bija viņš. Es aši pietrausos kājās un saķēru galvu. Man taču nebija pat nekas iesākts! Es momentāli nožēloju, ka sāku mācības tieši ar fiziku. To vajadzēja atstāt taču pēdējo!
Es lēnām pacēlu savu tālruni un mierīgi izelpojot iegāju ziņās. Tas patiesi bija viņš.
***
"Sveika, tava palīdzība man jau atkal noderētu. Kā būtu ar apmaiņu? Tu man atsūti mājasdarbus, bet es tev pateicos par to ar saldējuma kokteili pēc skolas :)"
***
Es pasmaidīju un jutu kā mani vaigi nosarkst. Ausis vai smelga no kautruma.
Es jau gatavojos rakstīt atbildi, bet viņš, kā jau viņš, bija nepacietīgs un piezvanīja man. Es ilgi neuzkavējos, jo jau bija par vēlu atkāpties. Viņš zināja, ka īsziņa bija izlasīta. Es saņēmos un pacēlu klausuli.
"Sveika, Mīa! Nu tad tu piekrīti man palīdzēt?" - viņš vaicāja.
Viņš zināja, ka es neatteikšu. Es saķēru galvu, bet nespēju izteikt ne vārda. Kā es varēju tā aizdomāties? Agrāk es varēju dažreiz tomēr paspēt izpildīt kaut dažus mājasdarbus pusstundu pirms viņa zvana, taču tagad? Vai manas pārdomas nevarēja uznākt brīvdienā?
"Mīa, es zinu, ka tu tur esi. Gaidu tavu atbildi." - viņš teica un iesmējās.
Es varēju iedomāties kā viņš šobrīd izskatījās. Viņa smaids, kad viņš iesmejas ļauj pamanīt viņa pērļu baltos un taisnos zobus. Viņa vaigos parādās bedrītes un viņš kļūst vēl pievilcīgāks. Es vai izkusu no savām kārtējām pārdomām, kad pēkšņi atgriezos realitātē nobīstoties no putna, kas nosēdās pie mana loga.
"Ak, piedod, Gabriel..." - es teicu, šauboties vai viņš pat to sadzirdēja.
"Ļauj man minēt... Tu vēl neesi paspējusi izmācīties?" - viņš vaicāja, un es jutu kā viņš pasmaida.
Es nervozi iesmējos. Šajā lietā viņš mani pārzināja vislabāk.
"Jā... Piedod, lūdzu. Skolēnu domē jau atkal bija daudz kas pārrunājams, tāpec mājās ierados vēlāk. Bet tu nesatraucies, es tūlīt visu ātri izpildīšu un viss tiks tev nosūtīts!" - es iesaucos un satraukti iesmējos.
"Vai tu zināji, ka tev neizdodas melot?" - Gabriels iesmējās.
Es, nokaunējusies, pamāju ar galvu, taču uzreiz kā sapratu, ka viņš to nemaz nespēj sadzirdēt un kur nu vēl saredzēt, es izspiedu vien vēlvienu "piedod, Gabriel" teikumu.
Otrā klausules galā sadzirdēju viņa smieklus. Jutu kā lēnām saļimst kājas un ķermenis vai sāka jau atkal kust.
"Viss kārtībā, Mīa. Atsūti, kad būsi visu izdarījusi." - viņš pateica un es jau atkal sajutu viņa smaidu.
"Protams, tad jau... līdz "pievedumam"?" - es vaicāju.
"Līdz "pievedumam"." - Gabriels iesmējās un nometa klausuli.
Es nopūtos un iemetu telefonu atpakaļ gultā. Viņš noteikti ir uz manīm noskaities... Kāpec es vienmēr ar vienu soli sabrucinu visu kas ir man apkārt?
Aši piesteidzos pie galda un pilnībā nodevos mācībām. Šo gadu man bija svarīgi nobeigt perfekti, ja vēlos tikt Pertas universitātē. Es vienmēr esmu bijusi perfekcioniste, taču sobrīd es biju vēl lielāka kā jebkad. Es pat zināju kad man nepieciešams iegādāties jaunu dzēšgumiju. Tas ir patiesi bēdīgi, jo es jau esmu pavisam noslēgusies sevī un perfekcionista kodoliņā, ka man pat neatliek laika draugiem.
Mājasdarbi veikli ritēja uz priekšu neskatoties uz iepriekšējām problēmām. Ak, kaut tas aptumsums vispār nebūtu šodien apciemojis mani! Domas jau atkal lēnām atgriezās pie viņa un es saķēru galvu. Gribējās plēst matus un ādu līdz jēlumam, lai tikai pārstātu domāt par Gabrielu. Tu viņam nesimpatizē, Mīa. Turklāt, viņam ir taču jau otra pusīte, tāpēc kandidēt uz to vietu ir bezjēdzīgi. Jūsu starpā ir tikai mājasdarbu kaudzes un daži piena kokteiļi pēc skolas. Tas arī viss. Nekas vairāk. Un tā lai arī paliek, uz mūžu mūžiem.
Pieliku punktu mājasdarbiem un veicu "pievedumu" Gabrielam.
***
"Te būs tavs pievedums, bija prieks tev jau atkal izpalīdzēt. :)"
***
Uzreiz jau nožēloju nosūtīto īsziņu. Kurš gan vēl saka: "bija prieks izpalīdzēt"? Man patiesi tas uzliek smaidu uz lūpām, taču vai man tiešām vienmēr jābūt tik uzmācīgai? Aizmetu telefonu un viegli nopūtos. Vismaz tas jau bija garām un vairs nebija neparko jāuztraucas. Telefons jau atkal ietrinkšķinājās, taču es vairs uz to nereaģēju. Es biju pārāk sastresojusies un satraukta iepriekš, tāpēc es nolēmu nekavējoties doties gulēt.