Mēs būsim kopā, bet citā pasaulē

Es pacēlu galvu un manas acis atkal satika viņa. Es gribēju viņam skriet pretīm, bet mana miesa bija paralizēta. Es nespēju piecelties. Es pat nebiju spējīga teikt kautko. Viņš pie manis lēnām piegāja un pietupās, lai mani samīļotu. Tajā brīdī es atkal biju spējīga kustēties un samīļoju viņu ļoti cieši. Man bija tik silti. Viņš man centās kautko pateikt, bet es neko nedzirdēju un atkal aizmigu.
Kur es pamodos? Šoreiz briesmīgā vietā. Biju uz cietas gultas. Istabā, kurā gulēju bija nežēlīgi auksts, tāpēc rokas pirksti bija nejūtīgi. Taču sāpes par aukstajiem pirkstiem nebija tik lielas kā sāpes par pamošanos bez viņa blakus. Es atkal biju viņu pazaudējusi.
"viņš mani te neatradīs" - es nodomāju.
Izkāpu ārā no gultas un paskatījos ārā pa logu. Es redzēju piecstāvīgas, drūmas celtnes. Puse no tām bija izpostītas. Tuvumā tām bija neliels placis ar soliņiem, bet nedaudz tālāk skola. Tas nozīmē, ka atrados slimnīcā.
"Viņa mājas nev tālu no šejienes, es varu draugu paspēt atkal satikt." - es nopriecājos.
Devos pa garo gaiteni. Gaiteņa galā bija kāpnes. Es pa tām nogāju lejā un meklēju izeju. Ejot ārā pa durvīm kāds ārsts mani apstādināja.
"Kurp jūs ejat?" - ārsts vaicāja.
"Man viņš ir jāatrod! Viņš mani gaida!" - es atbildēju.
"Kas jūs gaida?" - ārsts neizpratnē jautāja.
"Mans labākais draugs! Viņš mani jau ilgi gaida!"
Kādu laiku ārsts aplūkoja manu seju un saraucis ğīmi teica :"Jūs domājat Viljama dēlu?"
"Jā, tieši viņu! Man jāpasteidzas!"
"Bet dārgā, viņš nomira īsi pirms kara beigām" - ārsts klusā balsī sacīja. "Jūs neatceraties kā viņš izglāba jūsu dzīvību?"
"Bet nē, man viņš ir jāredz!"
"Dārgā, tu nesaproti. Viņš ir miris."
"Nē nav!" - ar asarām acīs es kliedzu.

Sāpes bija tik lielas, ka noliecos uz ceļiem. Es redzēju viņš man nāca pretīm. Viņš bija beidzot atgriezies no dienēšanas karā. Viņš man kautko sacīja. Es nedzirdēju neko. Viņš man sāka skriet pretīm un mani apskāva. Es samīļoju viņu vēl ciešāk, bet kad apskatījos uz viņa muguru, tā bija asinīs. Kāds bija manam labākajam draugam iešāvis. Es skatījos uz viņa bālo seju. Šoreiz es skaidri un gaiši dzirdēju ko viņš man teica.

"Es apsolu, ka mēs būsim kopā, es nezinu kurā pasaulē, bet mēs būsim kopā."

Tie arī bija viņa pēdējie vārdi. Ārsts nebija spējīgs manu labāko draugu izglābt.

Es histēriski raudāju un attapos uz slimnīcas grīdas. Ārsts vēljoprojām pie manis stāvēja. Viņš lika medmāsiņām mani aizvest atpakaļ uz istabu. Man nebija spēka pretoties. Jutos nespējīga pat runāt. Nonākot istabā, man iedēva kautkādas zāles un es kārtējo reizi aizmigu.