Mani sauc Megija. Man bija 9gadi, kad es zaudēju mammu un tētis man nav jau kopš 3gadu vecuma. Kopš 9 gadu vecumā es dzīvoju pie vecākās māsas, man ir viss, telefons, nauda, esmu paēdusi apģērbta utt. Bet...man ir ļoti grūti dzīvot.
Man nav veselības problēmas, tā domā visi, bet man ir tā saucamā "depresija"
Protams šeit būs ļoti daudz cilvēku kas teiks ka pusaudžiem nevar būt depresija utt. Man šo teica visi, un šī iemesla dēļ es vēl vairāk vēlējos nomirt jo nesapratu kas ar manim notiek.
Man bija 11gadi, kad sāku domāt par pašnāvībām, sāku domāt par dzīves jēgu utt. Man likās ka manai dzīvei nav jēga jo man nav vecāki kā arī draugi ir tikai tādi kas mani izmanto.
Šajā stāstā vēlējos dalīties ar patiešām emocijām, domām un sajūtām kad moka mani vēl joprojām. Šobrīd man ir 15gadi bet depresija mani moka jau no 11gafu vecuma. Ar šo lietu nevajag jokot. Šī nav spēle, šobrīd es cīnos par savu dzīvību,pati ar sevīm.
YOU ARE READING
Depressed
Teen FictionKā ir,būt depresija?Mana pieredze un domas par to ka ir kad esi depresija,pusaudžu gados,kad tevi neviens nesaprot un tu vēlies pārstāt dzīvot.
