Cik patiesībā bieži mēs nenovērtējam tos draugus, tuviniekus un citus cilvēkus, kas mums... Cik bieži mēs patiesībā vienkārši viņiem nepajautājam- Hey, kā jūties... Cik bieži mēs vienkārši neizsakam komplimentu, jo tas jau liekas pašsaprotami "Hey, tu šodien labi izskaties" vai "Hey, tev piestāv tā lūpu krāsa"... Cik bieži mēs nemaz neievērojam, ka kādam sāp... Un cik maz mums patiesībā rūp tie, kas mums ir apkārt.
Es šodien vienkārši atslēdzos no visa, manas smadzenes atteicās domāt par jebko citu kā tikai tām daudzajiem pazaudētajiem draugiem, jo visas šīs "mazās" detaļas šķita tik maznozīmīga, nevajadzīgas un liekas... Jā, atkal daudziem, šķitīs, ko nu es tur uzbāzīšos ar savu "Hey, kā tu šodien jūties" vai savu komplimentu, bet tai pašā laikā tas prasa tik mazu piepūli un neviens to neprasa darīt katru dienu, vismaz nedēļā 2×? Un, manuprāt, sāpīgais ir tas, ka tu vienkārši redzi kā aizpeld tā draudzība, jo šīs "mazās" lietiņas ir tikai vienpusējas. Dīvaini ir tas, ka izjūk "gadsimtiem" vecas draudzības, jo šiem "sīkumiem" netiek pievērsta uzmanība... Sāpīgi ir tas, ka tad, kad šķiet, ka beidzot nu beidzot viss ir labi un tu esi atvēries, tu esi atvēris sevi tam vienam cilvēkam viņš vienkārši novēršas... Un tas ir tikai tāpēc, ka visas šīs "mazās" lietiņas ir bijušas vienpusējas vai vispār šo "sīkumiņu" nav bijuši un tad tajā brīdī rodas jautājums "Vai tā ir īsta draudzība, ja šie šķietami sīkumi tajā nav?"
