Jau, kuro reizi mani pieviļ šī uzticība. Es nesaprotu, kādu labumu dod šī nežēlīgā sāpināšana un melošana. Nezinu, vai viņai paliek labāk, bet man noteikti ne.
Sociālite varbūt tas ir mans klupšanas akmens un nav mans draugs, bet arī tas īsti spēli nespēlē..
Tie meli un sāpināšana to es nekad neesmu izpratusi.
Un šajā brīdī es esmu nonākusi līdz šī brīža situācijai. Man acīs tika skatīts un teiks "viss būs labi" a ņihujā nekas nav labi viss iet tikai uz riņķi un riņķi kā nebeidzams cikls. Kur ir šis laiks, kas dziedē? Varbūt, vajadzēja mācīties no kļūdām. Neizbēgami iemīlēt, kādu ko zaudēsi- manā dabā. Kā es varēju viņam tik viegli piedot un iemīlēt no jauna.
