Purva Pūķis

Es augu!

Biju jau paaugusies. Jau mācēju runāt un stāstīju mammai savus sapņus. Tos es varēju atcerēties jo man šķita ,ka koka amuletam piederēja kāda maģiska spēja. Man jau bija bijuši vairāki sapņi par dzīvnieku kas atradās uz mana koka amuleta. Tas bija maģisks un rets dzīvnieks. Daudzi ticēja ka tas jau sen ir izmiris taču es ticēju ka tas vael dzīvo. Uz mana amuleta bija attēlots... Pūķis. Ne parasts pūķis kas varētu spļaut uguni un iznīcint ciematus. Tas bija Purva Pūķis. Uz mana amuleta tas bija attēlots kā liels, mazliet zaļgans, taču ļoti spēcīgs un varens. Mana mamma bija stāstījusi , ka tas bijis varenākais pūķis. Taču ,ka tos izkāvuši un paverdzinājuši Daitāņi. Daitāņi bija ļauna cilvēku grupa kas gribējuši paverdzināt pasauli un visus pūķus taču viņiem tas neizdevies un tie tagat ir pazuduši. Taču dažreiz ir parādijūšās ziņas ka pa naktīm ir kāds staigājis un darījis postu dažādām bibliotēkām. It sevišķi tām kurās vēl atradusies kāda informācija par pūķiem un to jātniekiem. Grāmatas un raksti nebija iznīcināti bet nozagti. Tas cilvēkiem lika sākt pasargāt savu atlikušo informāciju par pūķiem. Cilvēki sākuši domāt , ka Daitāņi zin ,ka pūķu laiki atkal pienāks un ,ka viņi kritīs no pūķa jātnieka zobena. Tādēļ viņi bijās leģendas kas pauda: Kad pūķa ola būs ieraudzījusi mēness gaismu un sajutusi jātnieka tuvumu tā šķilsies. Pēc neskaitāmiem saules stariem Daltāņi kritīs un viņu tauta mirs no jātnieka un tā pūķa spēka,draudzības un zobena varas taču ar vienu nosacījumu...
Tālākā pareģojuma daļa ir pazudusi taču daudzi tic , ka pazudusī daļa atradīsies ar olu un pūķa jātnieka palīdzību un Daltāņi izlies tikpat daudz asiņu cik viņi izlēja iepriekšējiem pūķiem un to jātniekiem.
Manas domas pārtrauca klauvējieni pie durvīm kuras mamma steidzās atvērt...