Purva Pūķis

Es pamodos mazā un nabadzīgā mājelē. Man apkārt bija cilvēki. Es jutos maza un nepasargāta. Lielākā daļa cilvēku mani apsveica. Taču daži stāvēja malā un drūmi uz mani skatījās. Es pēkšņi jutu kādas rokas ,kas mani paceļ. Jau uzreiz sajutu ka man ir stipra saikne ar šo personu. Šī persona bija mana māte. Viņai bija plats smaids uz lūpām "tu esi skaista" viņa teica. Pārējie cilvēki apsveica manu māti par to ka viņai ir skaists un veselīgs mazulis. Tad pie mums pienāca sīciņa un kārna vecenīte. Viņa bija ģērbusies purpur sarkanos linu svārkos, kājās viņai bija koka zandales, kas katru reizi mazliet klakšķēja  , vēl viņai bija kāda dzīvnieka koka amulets. Viņa mab to uzlika kaklā un teica "Cik gan tu maza tik lielam liktenim". Mana māte jau sāka satraukties vai es to spēšu izdarīt. Vecā atkal ierunājās "laiks pienāks. Tas taču ir viņas liktenis..."