Čau . Mani sauc Beka. Betānija Kārkere. Vispār jau Mani sauc par Beku netikai dēļ vārda saīsinājuma, bet Betānija Elesija Kārkere Angla. Man ir divi uzvārdi un vārdi.
Es mācos parastā skolā, parastā , lielā rajonā. Es dzīvoju nelielā mājā pie mež...
Čau. Šī ir mana dienasgrāmata. Lai labāk uzrakstītu tajā kaut ko, es par sevi rakstu gan 1 es formā, gan 3 formā. Arī laiki man jūk, tādēļ stāstā būs gan pagātne, gan tagadne. Šis stāsts ir par manu dzīvi. Par to, kā es redzu pasauli. Kā es to uztveru. Tas ir par mīlestību un draudzību, par sāpēm, asarām, sagraizītām rokām. Vispār mans stāsts jau ir beidzies. Tas beigsies jau pēc pāris stundām. Bet vismaz viņam tas turpināsies ar viņu. Viņam es vēlu laimi, lai veicas mīlestībā. Bet viņai... ko tur daudz. Tāpat manis tūlīt vairs nebūs, tā kā, esi kopā ar viņu, mīli viņu, cieni, kā to būtu darījusi es. Es sākšu stāstu no sākuma. Kā tas viss sākās. Kā es iemīlējos. Vairs es šādi nerakstīšu, tikai stāstīšu visu sākot ar 2015 gada oktobri. - Rīta saule maigi spīd man acīs, saules stara svītra spīd pār manu seju. Izkāpu no gultas un aizgāju aiztaisīt aizkarus, ko vakar nebiju izdarījusi. Man nepatīk , ka no rīta ir gaiša istaba. Pēc sēdēšanas telefonā es ieslēdzu televizoru un saklājusi gultu pati iegāju dušā. Karstais ūdens maigi tecēja pār manu ķermeni. Mana āda palika sarkana, bet man ir vienalga. Karsts ūdens man palīdz atslābināties. Aizgājusi uz virtuvi es paēdu, un tikai tad steigā uzvilku balto topiņu un zilās, caurās džinsu bikses. Pārmetu pār pleciem zaļo virsjaku, uzvilku melnos ādas zābakus un skrēju uz skolu. Pie mājas mani jau gaidīja draudzene Patrīcija un mēs kopā gājām uz autobusu. Vāja , vēsa vēja vēsma man uzpūta uz sejas un plivināja matus. Pieliku priekšā sejai adīto šalli un drīz vien iekāpām autobusā. Tas bija pilns ar cilvēkiem un tur arī mēs satikām Mariju no vienpadsmitās klases no mūsu skolas. - Čau, meitenes. Sveicināja viņa - Čau čau. Kāpēcnebraucar savu mašīnu? Es viņai vaicāju - Remontā. Marija atbildēja - Kurtadtavsbrālis? Patrīcija prasīja Marijai - Kārlisarīirautobusā, tikai stāv beigās piedurvīmunrunāardraugiem. Mana sirds sarāvās. Sāku nedaudz stresot. Kārlis ir te?? Nē nu labi, galvenais nebaidīties un pacelt galvu, skatīties uz viņiem no augšas un smaidīt viņam. Cerams, ka nestāsta draugiem par mani, par mūsu saraksti. - Betānijj, tevvisslabi?Patrīcija man iebakstīja elkonī un uzrunāja - J-jā, manvissir labi, es tikaiaizdomājos.Novērsos no loga, lai nebūtu aizdomīga un iesaistījos sarunā ar viņām līdz aizbraucām līdz skolas pieturai.
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
