Čau . Mani sauc Beka. Betānija Kārkere. Vispār jau Mani sauc par Beku netikai dēļ vārda saīsinājuma, bet Betānija Elesija Kārkere Angla. Man ir divi uzvārdi un vārdi.
Es mācos parastā skolā, parastā , lielā rajonā. Es dzīvoju nelielā mājā pie mež...
Kad es kāpu ārā no autobusa, pa blakus durvīm izkāpa Kārlis, Ēriks, Rihards un kāds puisis, kam nezinu vārdu. Tie bija klasesbiedri un kāds draugs viņiem. Ēriks viņiem kaut ko pateica, un visi sāka smieties. Kārlis paskatījās uz mani un nobļāvās: - Čau, Betānij! .. "Tas bija kā flirts, ja?" pie sevis nodomāju un pasmējos. Es nosarku, pieliku roku priekšā sejai it kā kārtotu matus un gāju prom. Viņi pagāja mums garām un mēs gājām aiz viņiem uz skolu. Marija aizgāja pie savām draudzenēm. Latviešu valodas kabinetā satikām Odriju un Margo, mūsu draudzenes un klasesbiedrenes. Margo ir ļoti skaisti, blondi mati. Viņai ir zaļas acis un tas ļoti labi kontrastē ar viņas slaido figūru. Es pie sevis nodomāju: "Kāpēc es nevaru būt tā, kas visiem patīk? Kas Margo ir tik īpašs...? " Kabinetā pēc zvana ieskrēja Rihards ar Kārli un Kārlis pasmaidīja Margo ar savu skaisto smaidu. Margo pasmaidīja pretì, bet tad novērsās un mēs sarunājāmies. Skolotāja aizsūtīja viņus vietā. "Kārli?" es uzrunāju savu simpātiju, kad skolotāja mūs sadalīja pa pāriem, kā zinādama, salika mūs kopā. "Nu?" puisis, rakstot darbu latviešu valodā, atbildēja "Tev netraucē, ka es tev rakstu?" "Lmao," Kārlis pateica un atliecās pret atzveltni un uzlija rokas uz ceļiem, "tev neapnīk man ar to uzbāzties?" viņš teica. Es pie sevis nodomāju: "Kārlīii, kāpēc tu mani nerespektē?" es uz viņu pametu skatienu, novērsos un rakstīju darbu. Kārlis man pasmaidīja un es nevarēju nesmaidīt. Noskanēja zvans. "Mazaa, es visu redzēju!" Patrīcija pasmaidīja platu, aizdomīgu smaidu. Es sāku kautrīgi smieties: "Ko tu redzēji?" jautāju viņai, "To, kā tu nosarki, kad Kārlis pasmaidīja. " viņa atbildēja. Es nokautrējos un smejoties pieliku rokas priekšā sejai. "Nopietni? Akdievs.. Nekas, viņš zina, ka es viņu mīlu. " es pasmaidīju. Kad beidzās stundas mēs ar Odriju aizgājām uz picēriju. Ejot uz pieturu bija jau diezgan tumšs. Atbraucu mājās un gāju pāri tiltam, kurš bija pāri ezeram. Saule lēnām pazuda un debesis bija skaisti oranžas.
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
Es ieliku ausīs austiņas un izbaudīju mirkli, kad vējš plivināja manus matus un saulriets papildināja manu labo garastāvokli. Atnākot mājās , mājās bija tikai mamma. "Čau, mammu." "Sveika, meitiņ" mamma man iedeva buču uz vaiga. "Es atnācu mājās un kāds bija iebāzis pa durvju apakšu aploksni, kura bija adresēta tev. Es to nol
iku tev uz galda." "No kā tā ir?" es nesaprašanā jautāju. "Es nezinu, tā nebija parakstīta." mamma pateica, un es gāju uz savu istabu, lai izlasītu aploksnē ielikto vēstuli.
