THE GUY

Jauna draudzība vai tomēr kas cits?...

Es biju pārliecināta ka tas ka es eju uz lielu skolu, nozīmēs ka klases būs lielas un pilnas ar iedomīgiem cilvēkiem. Bija pilnīgi pretēji. Klase izskatījās joti draudzīga un nekādas iedomīgās meitenes es neredzēju. Klasē bija arī pāris smuki puiši un vispār klasē bija 15 cilveki. Bet es nevarēju atraut savu prātu no viņa...no viņa smaida...no veida kā viņš teica čau... Kopumā es uzvedos diezgan murgaini. Man par izbrīnu man uzmanību pirvērsa gandrīz visa klase. Par laimi nrvienu no viņiem nrkad nebiju redzējusi.
Beidzās diena un nekas pārāk interesants nenotika. Arī viņu nekur vairāk neredzēju.Bet tad pienāca rītdiena...
Bija mana pirmā skolas diena jaunajā skolā. Pirmā stunda bija vizuālā māksla. Tā bija mana mīļākā stunda jo tā bija vienīgā lieta kas man patiešām patika darīt. Drīz es jau pamanīju ka biju ielikta tā saucamajā " brīnumbērnu klasē". Kas būtībā nozīmēja ka visi bija talantīgi . Sākās stunda un klasē ienāca skolotājs. Diezgan izskatīgs ar smukiem, melniem matiem un presīti zem krekla kas it pa laikam paspīdēja no krekla apakšas. Mēs sākām darbu un es biju spiesta sēdēt ar kādu puisi. Kad 10 minūtes no stundas bija jau pagājušas, viņš izlēma sevi iepazīstināt.
-Čau! Mans vārds ir Kārlis! Tavs?
Es mazliet samulsu ,bet tad atbildēju
-Čau! Amm mani sauc Amanda...
Un tieši tajā brīdī es ieraudzīju ka zīmēšana nebija viņa talants ,jo viņa darbs bija vienkārši briesmīgs.
-Tavs talants ir zīmēšana vaine? Viņš teica skatoties manā darbā
- Jā...es nemaz neznāju ka talantīgo skolēnu klases pastāv...kāds ir Tavs?
-Mans talants ir mūzika. Es spēlēju ģitāru un brīvajā laikā sportoju.
Tajā brīdī es sapratu ka viņš patiesībā bija ļoti izskatīgs. Viņa stils bija perfekts un mati arī.
Mūsu saruna turpinājās un es sapratu ka mums bija ļoti daudz kopīga. Bet kautkas likās aizdomīgi. Kapēc tik smuks puisis kā viņš runā ar tādu dīvaini kā mani. Viņš katrā stundā sēdēja man blakām, bet es neiebildu. Man viņš sāka ļoti iepatikties. Es mīlēju viņa mūzikas gaumi jo tā bija tāda paša kā mana.
Diena pagāja un es laimīga devos uz mākslas skolas un tad mājās. Kārlis man patiešām uz laiku lika aizmirst par viņu...
Es pa dienu viņam iedevu savu nummuru. Nevis tapēc ka es ļoti gribēju lai viņš man raksta bet gan tapēc ka viņš pats man to prasīja.
Viņš vakarā man rakstīja brt es biju pārāk nogurusi un pārņemta savā murgainībā domājot par viņu..es jau domāju ka viņu būšu aizmirsusi bet nevaru padzīvot nedomājot par viņu ik pa 5 minūtēm...viņš tiešām tagat jau plūda manās vēnās un nav iespējas viņu apturēt. Pat tad kad skatos Kārļa tumši zilajās tumšajās acīs es iedomājos par viņu... laikam tas ir neizbēgami...

Piezīme no autores

Pirmkārt paldies ka lasīji un ja patīk tad nospied zvaigzīti! ;)!
Nākamajā daļā paskaidrošu kas tieši slēpjas aiz vāda -viņš. Un pastāstīšu kāda ir mūsu kopīgā vēsture...
Un kā jau vienmēr- atvainojos par gramatiskajām kļūdām !
Bye.