Neiespējamais

Chapter 3

~Hope~

Vismaz es tā domāju līdz brīdim , kad es tumsā aiz kaut kā aizķēros. Vienmēr, kad es esmu bijusi šajā istabā šeit nekā nebija. Tikai iepriekš nosauktās mēbeles.

Šeit ,vienmēr, ir bijusi tikai lustra, gulta un kumode. Taču, tagad šeit uz grīdas ir kaut kas. Taču, es nevaru saprast kas. Nevar būt, ka Sems te ir kaut ko piebūvējis vai mainījis. Viņš te nekad neiegriežas.

Visapkārt ir tumsa, viena vienīga tumsa. Ak, kas šī ir par dzīvi. Man tagad vajadzētu būt kādā ballītē, ar jauniešiem dzert un pīpēt zālīti, bet nē. Dievs man ir izvēlējies šādu likteni. Ko es esmu izdarījusi, ka man šis viss ir jācieš? KO?

Šādi bezdarbībā sēžot es pavadīju krietnu
laiciņu. Es nevaru pārstāt domāt par to aiz kā es aizķēros. Semam es arī nevaru teikt. Tas var beigties ,ne tā, kā es vēlos. Man ir jātiek pie gaismas, lai es varētu labāk saskatīt visu, kā arī atrast atkal to kloķīti.

Es aizgāju līdz slēgtajām istabas durvīm,taču kā vienmēr iznāca kaut kur aizķerties un nokrist.

Kad biju nonākusi līdz durvīm, es centos sasaukt kādu. Kādu kam vēl es rūpu. Neviens neatsaucās.

Cik es atceros ,es dauzīju pa durvīm vismaz 4 stundas. Vismaz ,man tā likās, jo laiks vilkās. Es dauzīju līdz durvis atvērās un ienāca Sems.

- Tev nepietiek ar šādu sodu, vai man tevi
vajag sodīt ar žiletēm?-

Sems paceldams balsi, lūkojās man virsū un bļāva.

- Nē, Sem. Lūdzu tikai ne ar žiletēm. Lūdzu.-

Nepabeigdama teikumu, viņš mani pārtrauca.

- Tad esi klusa!-

- Gaismu, Sem. Man vajag gaismu.-

Es nepaspēju pabeigt teikumu ,kad jau Sems
bija aizgājis. Un atkal esmu šeit. Viena un pamesta.

Pēc brīža durvis atvērās un ienāca Sems ar
sveci rokās. Viņš to nolika uz zemes pie durvīm, un atkal tās aizslēdza. Tagad man tas vairāk neinteresēja. Tagad man interesēja tikai viens. Uzzināt aiz ,kā es aizķēros.

Es paņēmu sveci un meklēju kaut ko uz
grīdas. No malas tas izskatījās dīvaini ,taču man bija liela vēlme uzzināt kastas bija. Es meklēju vismaz stundu, līdz es atradu (...)