Ar cieņu, Džeina Kraukle

TRĪS musketieri

Džeina,

Es jau kādu laiku, kopš nomira Pebls, gribu sev kucēnu, bet, kad jautāju vecākiem, viņi neatbalsta šo ideju.

Kā gan pierunāt viņus tomēr iegādāties mājdzīvnieku? Es tiešām ļoti, ļoti vēlos.

Liza

Liza,

Pebls bija tavs kāmītis? Ja man būtu grauzējs, es to noteikti sauktu par Peblu. Lai atdusas viņa mazā, plaukstā ietilpstošā dvēsele.

Ja vēlies pierunāt vecākus iegādāties suni, ieteiktu izmantot manu metodi, kas ļāva pirms pāris gadiem iegūt Salliju (ģimenes trusis). Viens variants – ilgi jo ilgi lūdzies, galu galā viņi piekritīs. Ja nu tomēr neizdodas, otrs variants – pasaki, ka nopirksi divas pretējā dzimuma žurkas un slēpsi zem savas gultas, līdz visa istaba būs pilna ar maziem žurkulēniem, no kuriem vaļā nevarēs tikt ne ar slotu, ne kādu līdzekļu palīdzību. Tas viņus pārbiedēs, tāpēc uz tuvākajiem svētkiem iegūsi dāvanā jauku kucēnu. Trešais – slepus nopērc suņuku un katru reizi, kad uz vecāku izlikto sludinājumu ar to, ka pārdod mazo labradoru Lakiju, zvanīs potenciālie pircēji, pacel telefonu un pasaki, ka Lakijam ir blusas. Daudz blusu.

Ar cieņu,

Džeina L. Kraukle

* * *

Ja godīgi, bija grūti apjēgt, ka Londona no labā paraugbērna vienas dienas laikā tiks dēvēta par bezvēsts pazudušo. Nē, tā nebija diena, pat ne stunda, jo mana māsa nekad nekavēja skolu. Nekad. Ja meitene slimoja, mēs to nemaz neuzzinājām, jo Londona smaidot un acīm spoži dzirkstot runāja ar klasesbiedriem, sniedza padomus mazākajiem bērniem un dalīja dārzeņus gaiteņu krustpunktos. Ja meitenei piedāvāja doties uz kādu pasākumu vai konkursu, par to zināja visi, jo plakāti par notiekošo klāja visas skolas sienas. Tā nebija kavēšana, mēs to dēvējām par skolas goda aizstāvēšanu.

Londona Kolinsa ne reizi vidusskolā nebija pametusi sienas, nevienam par to nepasakot. Tāpēc varu pavisam droši teikt, ka ģimenes paraugbērnu par bezvēsts pazudušu skolēni sāka dēvēt jau „avīzes" starpbrīža beigās.

- Dzirdēji – Londona nav skolā!

- Pagaidi, viņa taču nedevās uz to mārketinga pasākumu, par ko runāja Flemingas kundze?

- Nē, viņa vienkārši nav skolā.

- Londona? Tā pati Londona?

- Tā pati.

Šāda tipa sarunas nebeidzās ne trešās stundas laikā, ne garajā starpbrīdī, un es centos pēc iespējas dziļāk ielīst krēslā, baidoties, ka cilvēki attapsies par Londonas mazākās māsas eksistenci un nāks klāt, lai vaicāku, kas ar viņu noticis. Un es nebiju gatava vērt vaļā matu un ļaut vārdiem līst pāri lūpām. Vārdiem, kas sacīja vienu: es neko nezināju.

- Ja godīgi, tev vajadzētu uztaisīt plakātu ar uzrakstu „JĀ, ESMU LINNA KOLINSA, LONDONAS KOLINSAS MĀSA UN, NĒ, ES NEZINU, KUR VIŅA IRA", - Amika sacīja, izpletusi rokas, kā cenšoties parādīt neredzamo ziņojumu deguna priekšā.

- Ir nevis ira, Ami, - izlaboju draudzeni un iebāzu pilnu muti ar veģetāro sviestmaizi, lai tikai nebūtu jārunā tālāk, bet uzreiz to nožēloju, jo tas arī neļāva apstrīdēt meitenes sakāmo.

- Jā, labi, skolotāj. Un vispār, kā gan tu vari nezināt, kāpēc Londija nav skolā? Vai tad gadījumā jums nevajadzētu būt plānām sienām vai kaut kā tamlīdzīgi?

Plānām sienām. Kādēļ gan vienmēr cilvēki uzskatīja, ka māsām vajadzētu zināt pilnīgi visu, kas notiek ar un ap katras dzīvēm? Es pat neesmu bijusi meitenes istabā veselu mūžību – šķiet, no laika, kad Londonai sākās pusaudžu periods un viņa sāka līmēt uz durvīm uzrakstus „IEEJA AIZLIEGTA". Mājiens bija skaidrs, attiecībām pārsvītrots ar skaistu, melnu tinti. Tas arī bija lielākais iemesls, kādēļ tagad, sēžot pretim Amikai, atrodoties mulsuma ieskautajiem skolas biedriem, man radās sajūta, it kā es par Londonu uztrauktos mazāk nekā visi pārējie. Man vajadzēja iet prom no skolas, skriet mājās, paziņot mammai, tētim, un tupēt savas istabas stūrī, piekļautiem ceļiem. Bet es neko nejutu – ne sāpes, ne ilgas. Neko.

Vai tiešām atstatums, ko radīja pati Londona, padarīja mani par bezsirdi?

- Mēs vienkārši neesam tuvas, saproti? – nočukstēju, lūkojoties uz salātlapas gabaliņu, kas vientuļi gulēja uz sarkanās paplātes. Nekādas vientulības, nejutu neko. Paņēmu sulas paku un aizrautīgi sāku sūkt dzērienu, kā cenšoties parādīt, ka viss bija kārtībā.

- Bet viņa ir tava māsa, Linna, tev vajadzētu piezvanīt vismaz vecākiem!

Bet es to nedarīju.

- Tev vajadzētu paziņot direktorei, varbūt viņa sapratīs.

Viņa nesapratīs. Vismaz tā šķita.

- Tev vajadzētu...

Draudzenes balsi apturēja cauri visai telpai izvijošs troksnis, kas sekundes laikā lika apklust jebkuram, kas iepriekš bija runājis. Jaunieši palika puspavērtām mutēm, daži pat neuzdrošinājās pabīdīties savos sēdekļos, bet pilnīgi visi – ikkatrs acu pāris – pavērās manā virzienā.

Pieslējusies kājās, skaņa, kas radās, krēslam apgāžoties, kā dunoņa strāvoja visapkārt, atgādinot pāris odus, kas nakts vidū katru mēdz traucēt. Nemaz nebiju pamanījusi, ka atrados kājās, līdz ieraudzīju bariņu klasesbiedru lūkojamies manā virzienā, it kā beidzot būtu atklājuši manu eksistenci. Man bija vienalga. Bija vienalga, ka visi mani redzēja, vienalga, ka atpazina, vienalga, vienalga, vienalga.

Pieliecos tuvāk draudzenei, ignorējot apkārtējos. Dūra, dūra, dūra. Mugurā, plecos, pakausī.

- Nē, Ami, es neko nevaru darīt. Ja viņa atgriezīsies, atgriezīsies, ja nē – pati vainīga.

Pagriezos un, nepacēlusi krēslu, soļoju pāri visai ēdamzālei. Nespēju saprast, kas bija trakāks – nebūt pamanītai, ja tava māsa ir slavenība, vai arī tikt ieraudzītai, kad viņa bija prom.

Durvis aiz manis aizcirtās tik strauji kā pirms pāris gadiem Londonas istabas.

***

- Mēs būsim mūžam kopā.

- Vienmēr.

- Tu taču saproti, ka tā būs, vai ne? Mēs neļausim citiem pārraut mūsu draudzību. Neļausim naidam krist mūsu virzienā. Un es zinu, ka tu mani atbalstīsi, pat kad iegūšu jaunus draugus vidusskolā. Mūs neviens nespēs šķirt.

Meli.

- Jā, Londij. Nekad, nekad, nekad.

Klusums. Tumsa. Lukturīša gaisma.

- Londij, domā, ka Kī atgriezīsies?

- Viņš nav mūsu problēma. Izlēma doties prom, lai tā arī ir. Reizēm trīs muskatieri mēdz pārraut savas saites, tāpēc vajag pievērt acis un neļaut domām pārņemt sevi. Kī ir prom – lai tā arī ir, bērnība ir galā, jābūvē tālākais ceļš pašām.

Es zināju, ka Londonai nebija taisnība, tomēr neko nerunāju pretim.