Ar cieņu, Džeina Kraukle

SEPTIŅI jautājumi

Džeina,

Es vakar gāju pa pilsētas lielveikalu un ieraudzīju uz soliņa sēžam Kiliānu ar kādu meiteni. Man likās, ka viņš ir aizbraucis no pilsētas, vai tad ne? Turklāt, vai tā meitene biji Tu? Es zinu, ka gluži daudz jautājumu, kas ir saistīti ar viņu, tāpēc iedomājos, ka varbūt Tu esi viņā iemīlējusies? Tas tiešām būtu jauki! Ja vien, protams, Kiliāns nebūtu ķerts.

Sandra

Sandra,

Nē, tā nebiju es.

Ar cieņu,

Džeina L. Kraukle

***

Bija burtiski nakts tumšākā stunda, kad es izdzirdēju grabināšanos pie loga. Laikam tādēļ, ka tikko vēl biju iegrimusi visdziļākajā miegā, kur redzēju, kā ķīmijas stundā uzlaižu gaisā pusi klases, skaņa mani pamodināja kā atomsprādziens. Sirds likās dauzāmies krūtīs kā panikā skrienoša pele, un es jutu aukstus sviedrus plūstam pāri sprandai un iesūcamies kokvilnas pidžamā.

Mirkli bija klusums. Acis joprojām nebija pielāgojušās tumsai, un es lūkojos visapkārt istabai, meklēdama laupītāju, bet te nekā nebija. Drēbju pārkrauts datorkrēsls, galds, grāmatu plaukts, kurā nekas nešķita salikts pareizi, spogulis pie drēbju skapja, kas parādīja izpūrušu un apaļīgu meiteni ar koši sarkaniem vaigiem un sataukotiem matiem. Kādēļ gan mammai šķita laba doma likt spoguli tieši pretim gultai? Es taču varēju iegūt sirdstrieku, naktī ejot uz tualeti! Tagad gan es biju pieradusi pie skata, jo šī istaba nebija mainījusies vairāk nekā septiņus gadus. Varbūt tieši šī bija tā lielākā problēma?

Pametu aizmiglotu skatienu loga virzienā, bet tur, protams, neviena nebija, tāpēc jau grasījos doties atpakaļ gulēt, kad vēlreiz izdzirdēju sitienu. Un tad vēl.

„Sasodīts!"

Pielēcu kājās un, piekārtojot pidžamas šortus, pielidoju pie loga. Zināju, ka izskatījos pavisam ķerta, tomēr tajā brīdī mani tas nepavisam neuztrauca. Ja tā bija Londona, es viņu nositīšu!

* * *

Nelielie akmentiņi bez žēlastības atsitās pret loga rūti, un es automātiski pieliecos, paslēpjoties aiz nelielā krūma, kur jau atradās Londonas soma. Man uzguļoties tai virsū, soma sāpīgi iegrabējās, un acumirklī Londona saķēra mani aiz augšdelma un pierāva kājās.

- Sasodīts, beidz čurāt biksēs! Neviens cits mūs nedzirdēs!

Lai arī Londona šķita perfekta (kāda viņa, protams, bija) un varēja likties, ka meitene nekad nepārkāpa noteikumus, tajā vasarā viss bija mainījies. Mēs gandrīz katru vakaru lavījāmies ārpus mājas, lai izklaidētos. Kā? Sēdējām Kiliāna namiņā, braucām apkārt pilsētai ar puiša tēva veco „Mazdu", runājām līdz pat rītausmai.

Blondā māsa paņēma kādu īpaši lielu akmentiņu un iegrūda pirkstos.

- Tava kārta.

Un es metu, bet pirms akmens sasniedza otrā stāva logu, tas atvērās un ārā galvu izbāza Kiliāns. Pēc sekundes akmens ietriecās viņa sejā, un puisis atpakaļgaitā krita istabā, bet es steigšus paslēpos aiz krūma, domājot, ko gan biju izdarījusi. Sirds dauzījās krūškurvī, asinis plūda cauri ķermenim zibens ātrumā, dunoņai skanot ausīs skaļi jo skaļi. Londona noslīdēja man blakus un skanīgi iesmējās.

- Redzēji viņa seju?! – Māsa mani iedunkāja un turpināja ķiķināt dzidrus un skaistus smieklus, kas vienmēr visus apbūra. – Ak vai. – Viņa atglauda matus un palūkojās manā sejā. Es noteikti izskatījos kā ieraudzījusi spoku, jo tā arī jutos! Kādēļ gan Londonai vajadzēja mani pierunāt šo darīt? – Lī, beidz. Nevar būt, ka tu viņam iemeti pa ģīmi!